Kouchi Uehara ir pavisam parasts skolnieks, kas dzīvo Tokijas priekšpilsētā. Tuvojas vasaras brīvdienas. Visiem draugiem ir plāni, kur doties un ko pasākt, tikai ne pašam Kouchi. Kādu dienu, dodoties mājās no skolas, puisis pie upes paceļ ļoti savādu akmeni, kas izrādās ir Kappas fosilija, pavadījusi zem zemes daudzus gadus.
Šķiet nekas bērniem nevar būt smagāks par vecāku zaudējumu. Bet nereti gadās tā, ka kāds no brāļiem/māsiem ir pārāk mazs, lai pilnībā saprastu, kas īsti ir noticis. Un kā gan lai pasaka 5 gadus vecam puisēnam, ka viņš nekad vairs neredzēs ne savu māti, ne tēvu? Kā gan lai viņam paskaidro iemeslus?
Diez kā tas būtu, ja ik dienu tevī ieliktu pa gabaliņam no kāda cita cilvēka atmiņām. Vai tādējādi tu pamazām kļūtu par šo personu? Un diez kā tas ir ik rītu pamosties un aizmirst ļoti nozīmīgas lietas par sevi un cilvēkiem tev apkārt? Kurš no abiem variantiem būtu labāks?
Neatlaidīgi tiecoties uz mērķi, agrāk vai vēlāk tas, protams, tiek sasniegts. Bet vai pareizi ir apgalvot, ka mērķis attaisno līdzekļus? Vai ir vērts ziedot visu mīļo un dārgo, lai, piemēram, atriebtu tēva nāvi?
Vienmēr, pat visideālākajā sabiedrības modelī, būs kāds, kuru neapmierinās pastāvošā kārtība. Un šis cilvēks centīsies darīt visu, lai pārējie pakļautos viņa vēlmēm un iegribām.
Arī vislabākais cilvēks varaskāres apreibināts var nostāties pats pret savu iepriekšējo pārliecību un visiem, kas allaž bijuši viņam blakus.
Ja arī šķiet, ka jau kuro dienu pēc kārtas tu esi pasaules neveiksmīgākais cilvēks, nekad nevajag zaudēt ticību sev, tam, kas tu esi un ko tu spēj.
Lai saprastu to, ko tev patiesībā kaut kas vai kāds nozīmē, bieži vien vajag šo kādu/kaut ko zaudēt. Reti kurais no mums novērtē to, cik svarīgi ir tuvākie cilvēki, esošā dzīvesvieta, darbavieta, kāda lieta, kas pieder. Atņemsi bērnam konfekti, viņš sāks raudāt. Salda un garda taču, bet kamēr varēja to turēt rokā, iespējams, vairākas reizes nomesta uz grīdas.
Ir cilvēki, kuriem grūti veidot kontaktu ar apkārtējiem – skolas, studiju vai darba biedriem. Viņi daudz labprātāk pavada laiku vienatnē vai arī izvēlas pavisam citu komunikācijas veidu, kas šodien kļuvis ļoti populārs, – internetu. Ja realitātē saziņas barjeru var radīt ārējais izskats, piederība konkrētam sabiedrības slānim un vecuma grupai, tad virtuālajā vidē nekā tāda nav. Katrs pats var izvēlēties, kā sevi pasniegt. Laikam vislielākā problēma ar saziņu ir tīņiem, kuri jūtas nesaprasti ģimenē un mācību iestādē, kuru apmeklē. Internets dod brīvību. Un virtuālie draugi saprot tevi, atšķirībā no visiem ikdienā blakus esošajiem. Vismaz tāds ir iespaids…
Nosaukums Hachimitsu to Clover
Gads, kad rādīta Japānā 2005
Sēriju skaits 24
Žanrs Romantiska drāma, komēdija
Cik vienkārša ir dzīve kopā ar vecākiem! Nav jāraizējas, kā no ierobežotā līdzekļu daudzuma iegādāties visu ikdienai nepieciešamo un vēl samaksāt par īri. Bet kādu dienu lielākajam vairumam pienāk tas brīdis, kad no labi iesildītās vietas ir jādodas prom, piemēram, studēt uz lielāku, iespējām bagātāku pilsētu. Neziņa, neizpratne un apmulsums.
Nosaukums Kimi ga Nozomu Eien (Rumbling Hearts)
Gads, kad rādīta Japānā 2003/2004
Sēriju skaits 14
Žanrs Romantiska drāma, traģēdija
Lielākajai daļai cilvēku ir kāda īpašā vieta, kur atrodoties vari justies brīvs un sabiedrības normu neapspiests. Tā ir vieta uz kurieni doties, kad sirdi kas nomāc vai, gluži pretēji, kad tā priekā gavilē. Tāda vieta ir arī Narumi Takayuki – vidusskolas pēdējās klases studentam. Tas ir kāds koks kalna virsotnē, no kurienes paveras skats uz pilsētu.
Kādu dienu draudzene Hayase Mitsuki uzaicina puisi tur satikties, jo esot kas svarīgs runājams. Ierodoties īpašajā vietā, Takayuki par pārsteigumu sastop nevis pašu aicinātāju – atraktīvo, enerģijas pilno, talantīgo Mitsuki, bet iepriekš šad tad sastapto meitenes draudzeni, par kuru patiesībā neko nezina, jo Suzumiya Haruka ir klusa, nosvērta un nekad neizceļas pārējo vidū ar pamanāmu uzvedību. Nudien redzēta viņa šķiet laiku pa laikam, bet kas notiek? Kādēļ arī viņa uzaicināta uz tikšanos?