Sarunu par pirtīm sākšu ar to, kas jau tā ir zināms visiem: japāņi ir ļoti tīrīgi. Vēl viduslaikos Japānā tika izplatīta pati mūsdienīgākā higiēniskā paraža — drēbju kabatlakatiņu vietā lietot vienreizējās papīru salvetes. Vai, piemēram, parasta Japānas māja. Var ieiet jebkurā, un visur nāksies novilkt apavus (tadēļ japāņiem tādu popularitati ieguvušas lietot tīras zeķes un apavus bez aukliņām). Bet pa māju — jāstaigā vai nu čības, vai tikai vienās zeķēs. Tualete vai vanna — atkal citas čības.
Īsāk sakot, katram izplatījumam — savi īpašie apavi. Tāpēc, ka ar citas pasaules sliekšņa škērsojumu, jums ir kaut kādā veidā arī uz to jaatreaģē. Šī paraža tik ļoti ir iesēdusies japāniešu asinīs, ka, pašnāvnieki, iekams pāriet viņsaulē, obligāti novelk apavus. Tas ir tik ierasti, ka, ja pēkšņi uz līķa tiek atklāti nenovilkti apavi, tad tas policijai dod pietiekamu pamatu domāt, ka viņiem ir darīšanas ar slepkavību.
Paskatieties uz taksometra šoferiem vai uz liftnieku universalveikalā — noteikti būs uzvilkti balti cimdi. Mazliet nosmērēji cimdiņus – nekavējoties tiek izmazgāti. Mūsu tumšā apģērba iegādes motīvs ir — «neizceļoša krāsa» – «lai tik ļoti nesasmērējās» — šeit kaut kā tas netiek uztverts. Pretēji, skaitās, ka uz gaiša fona katrs puteklis labāk ir redzams un izskaust viņu vieglāk.