Pasaulē ir lietas, kuru vārdi ir emocionāli ļoti spēcīgi, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Tādi vārdi, kā piemēram, karš, mīlestība, dzimtene, drošība. Ļoti daudziem no mums mīlestība, drošība ir tās pamatvērtības, bez kurām būtu ārkārtīgi grūti dzīvot tālāk. Savukārt, karš… Ir tieši tas, kas fundamentāli izjauc visu – pārtrauc dzīvi, iznīcina cerību, pazudina cilvēku vērtības. Un tagad, lūdzu, apvienojam šīs izteikti pozitīvās, vērtīgās lietas – mīlestību, drošības izjūtu, cieņu pret mājām ar izteikti negatīvo, iznīcinošo “kara” jēdzienu vienā jaunā, trauslā meitenītē.

Nosaukums: “Saishuu Heiki Kanojo” (Mana draudzene – iznīcības ierocis)
Studija: Gonzo Digimation
Gads, kurā seriāls sākts rādīt Japānā: 2002
Režisors: Mitsuko Kase (nav režisējis nevienu man zināmu animi, taču ir strādājis pie “Inuyasha”, “Scryed”)
Sēriju skaits: 13, 2005 gadā izdotas divas OVA sērijas.
Seriāla pamatā ir Šina Takahaši manga ar tādu pašu nosaukumu.

Sanāk sirdi plosošs anime gabals – lūk, kas iznāk. Labi, spēlēties ar jūtām un jēdzieniem laikam māk ļoti daudzi režisori un scenāristi, un tāpēc aktuālais jautājums ir “Kā?” Kā likt skatītājam sarauties no dvēseliskām sāpēm, no jūtu pārpilnības likt tam kaukt un šķaidīt asaras? Likt tam redzēto anime filmu celt debesīs, un mūžam atcerēties.
Šim anime seriālam tas ir izdevies – seriāls patiešām ir iespaidīgs – un tas ir iespaidīgs tieši scenārija un dialogu, nevis krāsu, dizaina vai animācijas dēļ. Pats galvenais, kas padara seriālu par tādu, kāds tas ir – sižets.
Kādā mazā piejūras pilsētiņā Japānā, dzīvo Čise un Šūdži. Abi iet vienā skolā, un mācas vienā klasē, abiem ir 17 gadu. Un pamazām viņu starpā veidojas attiecības. Paralēli tam pasaulē briest visaptverošs karš, un Japānai uzbrūk no visām pusēm, tā nespēj kā pienākas aizstāvēties. Un tad – kad Šūdži un Čise jau zina, ka mīl viens otru – tad, izrādās, ka Čise ir meitene – ierocis. Tas nozīmē, ka viņa ir ģenētiski modificēts briesmonis – iznīcības mašīna, kura akli reaģē uz jebkuru mēģinājumu pielietot ieroci. Viņas spējas ir neiedomājamas, taču tas atstāj savas pēdas arī uz pašas Čises, un, galvenokārt, tas atstāj pēdas viņas apziņā un viņas un Šūdži attiecībās.
Faktiski, meitene izcīna neiedomājami smagas iekšējās cīņas, kuru galvenie jautājumi ir: Kas es esmu – meitene vai ierocis? Vai esmu pelnījusi mīlēt, ja iznīcinu tūkstošus citu dzīvību? Seriāla gaitā karš kļūst arvien postošāks, un Čise – arvien biedējošāks ierocis – drīz vien ar prāta piepūli pietiek, lai iznīcinātu veselu metropoli. Čise par katru cenu aizstāv savu dzimto pilsētu un Šūdži, kurš tajā vēl joprojām dzīvo, un mācās, jo tā ir palikusi vienīgā miera osta visā pasaulē. Un tomēr – mīlestība neglābs pasauli no akla naida un iznīcības, tā dos tikai atelpas un cerības brīdi, neko vairāk. Tas apmēram viss par seriāla sižetu.
Liels uzsvars seriālā tiek likts uz Šūdži un Čises attiecībām, kurām jāattīstas tik nežēlīgi sarežģītā vidē, kā kara briesmas, Čises īpašais stāvoklis armijā un viņas cīņa pašai ar sevi un viņas sadzīvošana ar modificēto ķermeni. Un arī tas, kā to visu uztver Šūdži, ir pieminēšanas vērts. Šūdži pieliek visas pūles, lai Čise justos kā parasta iemīlējusies meitene, taču to izdarīt ir ļoti, ļoti grūti, jo seriāla gaitā meitenei pamazām progresē iznīcības mašīnas domāšana, līdz viņa sāk izjust gandrīz vai fizisku vajadzību nogalināt. Savukārt Šūdži par spīti visam sajūt bailes no Čises, kā no kaut kā neizprotama, no spoka. Un neskatoties uz visu to, abu attiecības un dialogi ir ārkārtīgi dabiski, atbilstoši vietai un laikam, dziļi, izzinoši. Tos klausīties (lasīt) ir bauda. Varbūt tur ir arī tulkotāju nopelns, jo japāņu valodu nepārzinu tik labi, lai varētu saprast dialogus.
Vispār, ja jau man kaut kas ir jāsaka par šo seriālu, tad vislielāko emociju pārpilnību man sagādāja tieši Čise. Skatoties uz viņas mazo augumu, uz nevainīgajām acīm, un šad tad bezrūpīgo smaidu (Čise ir emocionāli ārkārtīgi stipra meitene, citādi jau sen būtu sagruvusi zem tā spiediena, kas viņai ir jāizcieš), man nevilšus ienāca prātā doma, ka tādu meiteni padarīt par iznīcības ieroci ir tas pats, kas bezkaislīgi izvarot.
Animācija filmai ir laba, tā atšķiras no vairuma Gonzo darbu ar pasteļu krāsu gammu un ar tēlu, personāžu kontūru izzīmējumu, kas vairāk atgādina mangas darbus, nekā animi. Kas, jāsaka, kopumā pastiprināja kopējo seriāla atmosfēru.
Mūzika seriālām ir piemeklēta ļoti atbilstoša – uz smagās mūzikas pusi, ar daudz solo ģitāras skaņām. Īpaši patika ED dziesma, un melodija, kuru parasti spēlēja brīžos, kad Čise devās savās iznīcinātāja gaitās, šī mūzika mani vienkārši fascinēja, paņēma, aizveda un atstāja. Atgriezties vajadzēja pašam.
Un mana pēdējā rindkopa. Lai gan šis anime seriāls man nelika liet asaras (un, sakot to, es nejūtos diezcik labi, jo vismaz puse internetā atrodamo Saikano aprakstu tādus cilvēkus apsaukā par nejūtīgiem bluķiem), tas patiešām bija kaut kas, ko es atcerēšos ilgi, neskatoties uz to, ka jau tik daudz esmu redzējis. Stāsts ir par divu cilvēku attiecībām, un tas ir ļoti skumjš. Stāsts ir par karu un par to, kā cieš ar to pilnīgi nesaistīti cilvēki. Stāsts ir pati labākā pretkara propoganda, kas animē vispār līdz šim ir redzēta. Stāsts beigu beigās ir par pēdējo mīlestību uz šīs mazās planētas. Diez vai tu, mans lasītāj, vari sevi dēvēt par anime cienītāju, ja neesi baudījis šo stāstu.