Sarunu par pirtīm sākšu ar to, kas jau tā ir zināms visiem: japāņi ir ļoti tīrīgi. Vēl viduslaikos Japānā tika izplatīta pati mūsdienīgākā higiēniskā paraža — drēbju kabatlakatiņu vietā lietot vienreizējās papīru salvetes. Vai, piemēram, parasta Japānas māja. Var ieiet jebkurā, un visur nāksies novilkt apavus (tadēļ japāņiem tādu popularitati ieguvušas lietot tīras zeķes un apavus bez aukliņām). Bet pa māju — jāstaigā vai nu čības, vai tikai vienās zeķēs. Tualete vai vanna — atkal citas čības.

Īsāk sakot, katram izplatījumam — savi īpašie apavi. Tāpēc, ka ar citas pasaules sliekšņa škērsojumu, jums ir kaut kādā veidā arī uz to jaatreaģē. Šī paraža tik ļoti ir iesēdusies japāniešu asinīs, ka, pašnāvnieki, iekams pāriet viņsaulē, obligāti novelk apavus. Tas ir tik ierasti, ka, ja pēkšņi uz līķa tiek atklāti nenovilkti apavi, tad tas policijai dod pietiekamu pamatu domāt, ka viņiem ir darīšanas ar slepkavību.

Paskatieties uz taksometra šoferiem vai uz liftnieku universalveikalā — noteikti būs uzvilkti balti cimdi. Mazliet nosmērēji cimdiņus – nekavējoties tiek izmazgāti. Mūsu tumšā apģērba iegādes motīvs ir — «neizceļoša krāsa» – «lai tik ļoti nesasmērējās» — šeit kaut kā tas netiek uztverts. Pretēji, skaitās, ka uz gaiša fona katrs puteklis labāk ir redzams un izskaust viņu vieglāk.

Atgriežoties no dienesta, katrs normāls japānis pirms vakariņām iet uz vannas istabu, kur pavada no trīsdesmit minūtēm līdz stundai. Uz distanciālas pults viņš uzstāda ūdens temperatūru kuru uzsilda gāze. Sākumā viņš sēdus uz sīciņa plastmasas ķebļa pieņem dušu, kas ir iemontēta sienā blakus jau atkal iemontētajai plastmasas vannai. Šajā laikā viņš mazgājās ar putu un sintētiskās švammes palīdzību. Un tikai pēc tā iestājās īstas baudas laiks — atmirkšana ļoti karstā ūdeni. Atsaucoties uz japāņu lielo mīlestību lasīt jebkurā vietā, kura ir kaut necik piemērota, izdevniecības nesnauduļo un izdod grāmatas un mācību materiālus no plastikas, speciālī paredzētus vannas lietošanai. Lapaspuses, lai arī kādā tvaikā pabūtu — nepiemirkst, bet ja nejauši iemetam grāmatu taisni vanna — arī nekas ļauns ar to nenotiek. Tikai nokratām ūdeni, un tālāk baudam vannu vai gatavojamies eksāmenam.

Lūk tieši ar šo atmirkšanas procedūru japāņi nez kāpēc spēcīgi lepojas un skaita viņu tikai par Japānas nodarbošanos. Rēgojas tiem tajā kaut kas mistiski-nacionāls. Mazgāšanas zem dušas nenes tiem galīgu apmierināšanos — obligāti padodiet viņiem vannu. Izliet ūdeni pēc sevis nav pieņemts: taja taču vēl var arī atmirkt citi, un veļas mazgāšanai arī vēl pēc tam der. Tam ir paredzēti speciāli mājinieku pumpji — pārpumpē ūdeni no vannas uz veļas mazgājamo mašīnu. Tas spēcigi palētina mājas dzīvi — ūdens Japāna ir dārgs.
Sākuma cēloņi, kāpēc tā vai cita tauta iegūst noteiktu paradumu, ļoti bieži paliek par mīklu. Nu lūk, piemēram, taisni pa tematu: kāpēc tie japāņi ir tik tīrīgi?

Un jau ir pagājuši vismaz daži gadsimti. Un mazgājas katru dienu, un tīrība mājās tāda — ka apskaudīsi.

Bet kad japāņi pirmoreizi iepazinās ar eiropiešiem, tad tie arī tika kulturāli šokēti, kad pēc «barbaru» ierašanās, telpa tika apdūmota ar visvisādiem dūmiem — viņiem viss likās, ka smaržo ar kaut ko nesvaigu.

No pašām agrākajām rakstiskajām liecībām zināms, ka vēl pirmlaikos (VI-VII gadsimts) japāņi jau precīzi zināja par karsto minerāļu vannu dziedniecisko labumu, un nekad neatteicās sevi nomazgāt dabiskajos, karstajos avotos. Kādi, starp citu, arhipelāga teritorijā (ņemot vēra tā ģeoloģisko jaunību) tika atrasti vairāk kā divdesmit tūkstoši! Un neskatoties uz sākotnējo izmantošanu, par mazgāšanās kvalitātes avotu eksistē liels leģendu daudzums.

Nu, piemēram: devās kāds cilvēks uz medībām, sāka vajāt briedi un ievainoja viņu. Un palikt briedim vairs jau it kā nav kur, taču pēkšņi pazuda, miglā kaut kādā pārvērtās, bet viņa vietā nez no kurienes uzradās sirmbārdains sirmgalvis. Un saka viņš medniekam: redz, es esmu vietējais karstā avota dievs, kurā tevi sašautais briedis apmazgājās un brūces viņam momentā sadzija, un no jauna viņš kalnājos aizgāja — un domāt par viņu medīšanu aizmirsti. Bet pats labāk mājup ātrāk atgriezies, laukos izstāsti, kāds tas avots ir lieliski dziedniecisks. Lai tajā tavējie biedri biežāk peldas un tad slimības nekādas viņi vairs nezinās.
Zināms, kādu uzmanību atlicināja budisms pirts lietai. Svarīgākais ir, ka neskatoties uz lielo atmosfēras nokrišņu daudzumu Japānā, budisma statujas regulāri tika mazgātas ar siltu ūdeni. Tādēļ visos lielos dievnamos tika pieņemts būvēt speciālu paviljonu ūdens vārīšanai. Šo telpu mūki izmantoja arī kā pirti – skaitījās, ka ūdens, bez netīrumiem, aizskalo arī grēkus.

Sanāca, ka mazgāties – Buddai vēlama lieta, ļoti palīdz atbrīvoties no negantības un justies kā paradīzē. Ne jau velti par svētajiem stāsta, ka tie, mākot precīzi paredzētt savējo nāves dienu, jo vienmēr pirms tā, viņi apmazgāja savu ķermeni ar karstu ūdeni. Tiek norādīts arī tas, ka pēc nāves, šis svētais ķermenis izdeva kaut kādas apbrīnojamus aromātus. Paradīze budismā taisni tā arī dēvējās — Tīrā Zeme.
Bet tāda lieliska pasākuma organizācija, kā masveida mazgāšanās, skaitījās liels nopelns. Un hronika neaizmirst ziņot, ka vēl VIII gadsimtā Koma, toreizējā imperātora dzīvesbiedre, uzrīkoja pirti uzreiz tūkstotim Naras galvaspilsētas iemītniekiem. Bet uzreiz pēc tam, citi valdnieki ņēma no viņas piemēru un ar šīm publiskajām pirtīm centās izpatikt tautai.

Leģendas stāsta par dažādiem kurioziem un vienlaikus aizkustinošas prakses atgadījumiem. Dēvējās tās par «zosu pirtīm». Šī termina izcelsme ir šādējāda:
ar rudens iestāšanos meža zosis dodās no ziemeļiem uz dienvidiem. Pie tam tiem nākas pārvarēt lielus ūdeņu izplatījumus. Tādēļ tās it kā laidās ar zariņiem, kas bija iežmiegtas knābī. Kad nogurums uzveic zosis, tās sviež šos zariņus uz ūdeni un kādu laiku atpūšas uz tiem. Sasniedzot pārziemošanas vietu, tās atstāj zariņus jūras krastā, lai tos no jauna paņemtu pavasarī pie apgrieztā pārlidojuma. Tomēr daļa zariņu paliek neaiztikti, un tas nozīmē, ka daži no putniem par ziemu tomēr aizgājuši bojā. Tādēļ vietējie iedzīvotāji vāc šos zariņus krastā un kurina ar tiem pirti, kas budismā izspaužās kā pieminēšana par bojā aizgājušajiem putniem.

Jāsaka, ka agrā laika budisma dievnamu pirtis, pēc konstruktīvās idejas malziet līdzinājās krievu pirtīm (Japānā atkal skaitās, ka ir līdzīgas Korejas pirtīm). Tiesa, šajās pirtīs ne tik daudz mazgājās, cik pērās. Pie tam tvaiki varēja ieplūst gan no milzīga tovera, kas ir novietots pašā telpā, gan tikt sūtīts turp pa caurulēm no ārēja karstavota. Dažreiz, tvaiku saņemšanai, uz akmeņiem lēja vārītu ūdeni. Darbību secīgums gan bija šāds: sākumā pērtšanās (tas ir – sagaidīt, kad atmaigs dubļi, kas sedz ādu), bet jau pēc tam «nokārpīt» viņu ar nagiem, audekla salveti vai maisu, kas ir piepildīts ar rīsu salmiem. Ūdeni pie tam centās izmantot minimāli, un tāpēc tāds mazgāšanās veids dēvējās par «tukšo», tas ir «bezūdens», vai «sauso».

Precīzi zināms, ka par šo baudu ļaudis maksāja naudu jau XIV gadsimta pašā sākumā. Uz šā laika attēliem, kas ir sazīmēti uz aizslietņiem un vēdekļiem, ir redzama ļaužu pilna, salmu aizklāta, māja ar koka ķipjiem. Līdzīga, «apkalpošanas sfēra», kura ir tik slavena tagadēja Japāna, tika pietiekami attīstīta arī tajā tālajā laikā: blakus klientiem stāv klāt pirtnieces, kas berž tiem muguru. Ieeja pirtī siltuma saglabāšanai tika veidota ļoti maza. Tāds pirtu tips dēvējās par «granātpirtīm».

Šajā nosaukumā ir paslēptas divas idejas. Pirmkārt, pirtī sanāca tik daudz ļaužu, ka tie līdzinājās granātābola sēkliņām, kuri iespundēti augļa apvalkā. Un, otrkārt, tolaik ar skābas granātābola sulas palīdzību «atmazgāja» apsūbējošos Japānas bronzas spoguļus.

Bet patiesi plaša pirts izplatīšanās bija jau XVII gadsimtā, kad pēc bezgalīgiem kariem iestājās miera laiks un kad jau varēja mierīgi padomāt ne tikai par to, kā glābt savējo ādu, bet arī par to, kā uzturēt to piedienīgā tīrībā. Tieši tad radās publiskās pirtis ar baseinu, kuras bija piepildīts ar karstu ūdeni, toties pazuda tvaika pirtis.

Pirms ierāpties šajā patiešām publiskā, pilnu ar cilvēkiem sēdošā baseinā ar eiropietim neierasti karstu ūdeni, apmeklētājam sākumā kā pienākas vajadzēja nomazgāties ar to pašu koka ķipju palīdzību (lūk, izrādās, no kuriem laikiem iet šī paraža!). Interesanti ir tas, ka varēja atnākt arī ar savējo trauku, bet varēja arī pasūtīt pirtī. Pēc tam, kad tā tika pagatavota, uz tās bija uzrakstīts klienta vārds. Atnākot pirtī, viņš lietoja savu trauku ar savu vārdu, kurš kopš šī brīža atradās tur uz pastāvīgu glabāšanu. Ja tu sagribēji nomazgāt ne tikai ķermeni, bet arī galvu, tad par to tika iekasēta atsevišķa maksa — dabiski ūdens tika patērēts daudz vairāk. Tesa, vaina bija ne tikai pašā ūdenī, bet arī tā uzsildīšanā. Kurināja pirtī tikai ar malku, bet to taču vēl ir jāpiecērt un no kalnājiem jāatved.

Nu ko, japāņi rīkojās taču pilnīgi godīgi: tāda pirts dēvējās par — «maksas vārīto ūdeni». Muguras mazgāšana ar pirtnieci vai pirtnieku arī pieprasīja papildizmaksas.

Pirtīm nekādu ventilāciju nebija, kā arī – logi. Pār baseinu bija biezi tvaiki, redzēt neko nevarēja — nedz sievieti, nedz vīrieti, nedz tā, vai tīrā ūdenī nācās tev gremdēties. Bet ūdeni mainīja, starp citu, ne katru dienu. Tomēr tās temperatūra kaut kādas higiēniskas normas tomēr atļāva.
No tām dienām Japānas pirtis necieta nekādas principiālas konstruktīvas izmaiņas. Un pat šodien liela skaita viesnīcās-pirtis, kas ir uzceltas uz karstiem avotiem, rīkojas tieši tā pat — sākumā traukā nomazgā netīrumus, bet pēc tam jau atmirkst kopīgā baseinā. Eiropiešiem tas bieži liekas negigiēniski. Bet, liekas, daudz kas šeit ir atkarīgs tikai no pieraduma.

Īpaši pirtis iepatikās Edo iemītniekiem. Pirmkārt, daudzi no tiem baidījās mazgāties mājās — pilsētā visas mājas bija no koka, pārapdzīvots (XIX gadsimta sākumā tur dzīvoja vairāk kā miljons iedzīvotāju), un ugunsgrēki bija viņa īstā sodība. Tā, 1657.gada ugunsgrēka aizgāja bojā vairāk kā 100 tūkstoši cilvēku!

Otrkārt, Edo mājokļi bija izvietoti cieši viens pie otra, tā kā nācās ekonomēt uz visu, to skaitā arī uz laukumu, kas bija paredzēta mājas vannai. Treškārt, pilsētā bija lielas problēmas ar ūdensapgādi. Augšējās zemes ūdenskārtas tur bija sāļas, un līdz saldūdenim nācās rakt dziļi jo dziļi. Edo upes gan, kā tas parasti ir normālai viduslaiku pilsētai, bija ļoti netīras. Un kaut karstā dienā uzņēmīgi tirgoņi piedāvāja upīšu ūdeni «aukstu, no paša vidus», bet tās higiēniskās, kā arī mazgājošās īpašības palika zem liela jautājuma. Ar pilsētas augšanu nācās pat stiept virszemes koka ūdenstrubas, kur ūdens tecēja bez jebkāda spiediena — pašplūsmā. Piepildīt traukos to varēja nevis personīgajā mājā, bet gan tikai speciāli paredzētās ūdens ņemšanas vietās. Lai mazgātos — tā, ar baudu — nesanesīsi tik daudz. Vieglāk uz pirti aiziet.

Nu, bet ceturtkārt, Edo pirtis tika paredzētas ne tikai vienkārši mazgāšanai, bet arī dīkai laika pavadīšanai un visvisādai sarunai — kaut kas līdzīgs klubam. Bet ļaudis šai pilsētā bija visai daudzrunīgi un jautri.