Kādā visu aizmirstā pilsētā, kuras teritoriju ierobežo mūris, cilvēki dzīvo kopā ar Haibanēm – eņģeļiem līdzīgām būtnēm ar mistisku izcelsmi. Kādu dienu no kokona izšķiļas Rakka. Zaudējusi atmiņas par savu iepriekšējo dzīvi, Rakka visiem spēkiem cenšas pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kas ne vienmēr izdodas labākajā līmenī.
Nosaukums Haibane Renmei
Gads, kad rādīta Japānā 2002
Sēriju skaits 13
Žanrs Fantāzija, psdiholoģiska drāma
Kas īsti ir Haibane un kādēļ tās vispār eksistē? Kas atrodas aiz mūra, kuram nedrīskt tuvoties, lai nepakļautu sevi briesmām? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem Rakka cenšas rast atbildi, visu laiku sirdī saglabājot vēlmi atgriezties pie savas ģimenes, lai kur tā arī neatrastos. Dienu no dienas dzīvojot kopā ar citām Haibanēm, apciemojot to darba vietas, Rakka pamazām sadraudzējas ar mazo, bet ļoti jauko Kū, kas kādu dienu sāk uzvesties savādi un galu galā pazūd. Visi citi, šķiet, to pieņem kā pašu par sevi saprotamu, tikai Rakka negrib samierināties ar drauga zaudējumu. Vai izdosies tikt pāri sirdi plosošajām sāpēm?
Pieminēšanas vērts tēls noteikti ir arī Reki – Haibane, kas atrada Rakkas kokonu un kopš pirmās dienas vienmēr bijusi blakus gan priekos, gan bēdās. Reki nemitīgi smēķē, vienu cigareti pēc otras, un pret visiem izturas ar lielu rūpību un gādību, tomēr ir ļoti nelaimīga, jo viņas eksistenci apvij kāds tumšs noslēpums. Rakka grib būt par labu Haibani, bet nespēj atrast savu īsto vietu. Viņa ir apjukusi no visa notiekošā. Kā pieņemt to, ka esi zaudējis savu pagātni, ka nezini, kas noticis ar cilvēkiem, kas agrāk bijuši mīļi? Labi, ka allaž līdzās ir kāds, kas uzmundrina un atbalsta.
Animācija ir vienkārša, ieturēta neuzkrītošā, dabīgā krāsu gammā. Katrs noteikti pamanīs, ka sēriju gaitā gaišās krāsas nomaina arvien tumšākas, bet tas pilnībā atbilst stāsta būtībai, jo līdz ar Kū došanos prom, iestājas sava veida sēras, kas nekad vairs īsti nepāriet.
Runājot par skaņu, izmantoti mierīgi, liriski gabali, ko vairumā gadījumu izpilda orķestris. Tas, manā skatījumā, lieliski papildināja kopumā valdošo noskaņu. Simpatizēja arī varoņu balsis.
Redzēts stipri pasen, bet atmiņā ir iespiedies jau minētais smagais stāsts. Tas bija saistošs, par spīti tam, ka tik lēns, un izpildījuma ziņā veidotāji arī nebija grēkojuši. Gados jauniem skatītājiem īpaši neieteiktu viņu skatīties. Var gadīties, ka nesapratīsiet.