Pēc kara Japāna. Čiko ir meitene, kas ir piedzimusi bagātā ģimenē, bet viņas vecāki ir miruši, tāpēc Čiko uzaudzina audžumāte, kas ir iekārojusi viņas mantojumu, tamdēļ mēģina nogalēt Čiko vis visādos veidos. Kādu dienu viss tas mainās, jo Čiko dzīvē iesoļo harizmātisks noziedznieks, kas pazīstams zem segvārda ‘Divdesmit sejas’.

Nosaukums: Nijuu Mensou no Musume (The Daughter of Twenty Faces)
Gads: 2008
Garums: 22 sērijas
Žanrs: Drāma, Spriedze, Detektīvs

Man jau ar tiem BONES darbiem ir kā ir, daļa man patīk, daļa ne visai. Tāpēc parasti pret viņiem izturos visai skeptiski. Varu jūs nomierināt šis ir viens no tiem ‘labajiem’ darbiem.
Seriāls, kā jau liela daļa, detektīvu ir sadalīts divās lielās sižetiskās arkās, kas sadalās nedaudz mazākās daļās. Pateicoties šādai uzbūvei, seriālam ir izteikts, spēcīgs sižetiskais mugurkauls. Tādēļ skatoties iesaku pievērst uzmanību visām detaļām, jo agrāk vai vēlāk tā informācija uzpeldēs. Otra lieta, kas man patika, bija tā, ka stāsts bija viens veselums bez liekiem iespraudumiem(tā sauktajiem ‘filleriem’) un nevajadzīgām fanservisa ainām.

Tēli veidotājiem arī bija izdevušies labi. Ļoti spēcīgi bija izveidoti tieši galvenie tēli, noslēpumainais un harizmātiskais ‘divdesmit sejas’ un noslēgtā, brīžiem naivā Čiko. Seriāls visciešāk seko tieši Čiko un tāpēc skatītājam būs tā iespēja sekot kā izmanās Čiko personība sastopot ‘divdesmit sejas’.

Par animāciju varu teikt tā: Tipiski BONES, tikai ieturēta piecdesmito gadu stilā. Skaņa bija neuzkrītoša un kvalitatīva.

Viena lieta gan man likās visai interesanta. Seriālā itin bieži izskanēja ‘divdesmit sejas’ moto: „Vēro, klausies un domā pats”. Šī tēze ir ļoti līdzīga vienai no domāšanas sistemoloģijas pamattēzēm, ko izteicis LU asociētais profesors Andris Broks: „Skaties, ausies, tausties un tad domā”. Domāju, ka tā ir sagadīšanās, bet bija interesanti pavērot, ka seriāls patiešām pie šīs tēzes arī pieturas, vismaz pirmajā pusē.

Manuprāt, seriāls ir izdevies patiešām labs un to būtu vērts noskatīties ikkatram. It īpaši tiem, kam pie sirds iet, ne gluži, klasiskie detektīvromāni, bet tādi pavecāki, ja atmiņa nepieviļ, tad Edgara Vollesa grāmatas pēc uzbūves bija līdzīgas Nijuu Mensou no Musume.