Saku Ooyagi atgriežas savā dzimtajā pilsētā pēc 7 gadu prombūtnes. Jau pavisam drīz viņš satiek savu bērnības draudzeni Mihoshi jeb Mii-chan. Bet tā nav no tām priecīgākajām atkalredzēšanām. Kāpēc? Tādēļ, ka pēdējā kopīgā atmiņa ir par to, kā Mihoshi nokrīt no koka, bet Saku meiteni izglābj. Jebkurā gadījumā Mihoshi ir apņēmības pilna abu attiecības uzlabot un piespiež puisi pievienoties viņas dibinātajam astronomijas klubam.
Nosaukums Sora no Manimani, At The Mercy of The Sky
Sēriju skaits 12
Gads, kad rādīta Japānā 2009
Žanrs Komēdija, romance, slice of life
Te tev nu bija mierīga vidusskolas ikdiena. Kaut arī abi nav vienā klasē, Mihoski apciemo Saku katru brīvu brīdi, gluži tāpat kā bērnībā nemitīgi runājot un nedomājot, ka Saku iespējams ir arī kādas citas intereses. Anime seko līdzi astromijas kluba pasākumiem un nedienām, kluba biedru priekiem un bēdām.
Mihoshi ir ļoti pozitīvs tēls, jāsaka gan brīžiem rodas sajūta, ka viņa vispār neciena citu viedokļus. Bet jāatzīst, vairāk par visu meitenei fascinē zvaigznes. Ko tik viņa nav gatava darīt, lai tās ieraudzītu. Saku ir nopietns, kluss puisis, kas mīl lasīt un gandrīz nekur nedodas bez labas grāmatas. Kluba prezidents ir smieklīgs tēls, lai gan nav jau glīti smieties par cilvēkiem, kas bieži ģībst, spļauj asinis un dara tamlīdzīgas lietas. Lai pievērstu Saku uzmanību klubā iesaistās arī Hime, kas ir glīta meitene, laba sirdī, bet ļoti greizsirdīga uz Mihoshi.
Animācija iespējams nav tā pati skaistākā, bet tā viennozīmīgi nav arī slikta vai viduvēja. Tēli ir veidoti pievilcīgi, uzsverot katra personības galveno raksturiezīmi. Pārsvarā izmantotas gaišās un siltās krāsas, dabīgie toņi. Skaņu celiņš īpaši atmiņā nav palicis, bet nekā kaitinoša arī tajā nesaskatīju, tas nebija uzbāzīgs.
Kad biju noskatījusies apmēram pusi no Sora no Manimani domāju, ka nekā prātīga jau te nebūs, varbūt pietiks un tamlīdzīgi, bet tā kā anime ir viegla un pozitīva un ik pa laikam man ir vēlēšanās ko tādu skatīties (kaut vai pirms miega, lai nemurgotu par ko šausminošu), tai tika dota iespēja sevi pierādīt līdz galam. Jāatzīst tā nebija slikta, brīžiem acīs sariesās pa asarai, un vēlēšanās kādā skaidrā naktī pavērot zvaigzes arī radās. Vienīgais, ja nav ne mazāko zināšanu astronomijā, tad daži momenti, kad tiek nosaukti n-tie zvaigznāju nosaukumi, var radīt tādu neomulīgu sajūtu. Šī nav pati labākā komēdija, kas redzēta, bet es to atzīstu par vieglu un izklaidējošu.
http://www.youtube.com/watch?v=aD4dvo_4ElQ
