Mūsu pasaule vēl ir pārāk maz izzināta. Vēl ir palicis tik daudz ko atklāt, tik daudz ko saprast un pieņemt. Viens no pasaules lielajiem noslēpumiem ir dzīvība. Griba turpināt dzīvot, spēks neaiziet bojā. Kāda ir dzīvības būtība, kā un kad tā rodas? Domāju, mēs kļūtu daudz zinošāki šajā jomā, ja būtu piedzimuši par tiem, kas redz muši, un mūs būtu skolojuši zinoši mušiši. Kā Ginko.

Nosaukums: “Mushishi”
Studija: Art Land
Gads, kurā seriāls sākts rādīt Japānā: 2005
Režisors: Hiroši Nagahama (nav režisējis nevienu man zināmu animi, taču ir strādājis pie “Fruits Basket”, “Revolutionary Girl Utena”, “Now and Then, Here and There”, “Samurai Deeper Kyo”)
Sēriju skaits: 26.
Seriāla pamatā ir Juki Urušibaras manga ar tādu pašu nosaukumu.

Muši ir būtnes, kas dzīvo kopā ar mums, taču tai pašā laikā ir tik atšķirīgas, ka mēs tās neredzam un nejūtam. Tās ir daudz tuvāk dzīvības avotam, tās sākumam, nekā cilvēki. Tas ir vairāk enerģētiskas, nekā materiālas, un tāpēc pārtiek vairāk no gaismas, skaņas, vai emocijām nekā no kaut kādas materiālas barības. Tās nav ne naidīgas ne arī ļaunas, tās vienkārši eksistē kopā ar pārējām būtnēm uz pasaules. Dažreiz cilvēku un muši ceļi krustojas, un, ja tad cilvēkam vajadzīga palīdzība, talkā nāk mušiši – muši eksperts, pazinējs. Ja jūs tagad iedomājaties, ka mušiši ir muskuļains tēvainis apjozies ar šaujamiem… man ir jūs jāapbēdina, jo mušiši ir drīzāk diplomāts, tas vienmēr cenšas atrisināt radušos situāciju pēc iespējas mierīgakā ceļā. Mušiši piemīt ļoti dziļas zināšanas par muši dabu, veidiem, ieradumiem, viņi bieži vien papildina savas zināšanas no citiem mušiši un no daudzajām grāmatām un ruļļiem, tāpēc bieži vien apkārtējiem viņu lēmumi liekas aplam cietsirdīgi un netaisnīgi, lai gan tie ir vienīgie, kas var atrisināt radušos situāciju ar kādu muši.
Anime seko līdzi Ginko ceļojumiem pa viduslaiku Japānai līdzīgu zemi. Ik epizodi Ginko sastopas ar kādu muši paveidu, kurš tā vai savādāk ir nonācis saskarsmē ar cilvēkiem un radījis sekas. Dažreiz labas, citreiz – neparedzamas. Katra no 26 epizodēm ir atsevišķs stāsts par muši un cilvēkiem, par to sadarbību, konfliktu vai citām attiecībām. Tomēr lielākā daļā epizožu varoņi ir tik dzīvi, dabiski un dziļi, kādi tie nekļūst pat 26 sēriju laikā dažās citās animēs. Katru epizodi skatīties ir bauda, stāsts ir mierīgs, bez kaujām, spēka pielietošanas, pat vientuļš šāviens ar loku šajā anime ir retums. Ir darbība, sarunas, interesanti tēli, oriģināli muši, daudzām epizodēm ir filosofiska, pamācoša, ekoloģiska ievirze.
Interesantākais tēls seriālā, protams, ir Ginko. Viņš un viņa draugs – mušiši kolekcionārs ir vienīgie tēli, kas anime parādās vairāk nekā vienā sērijā. Ginko ir vientuļnieks, tomēr par spīti visam viņš ir labsirdīgs, taisnīgs, godīgs, un ar savu devu individuāla, šķība humora. Viņam nav ne draugu (ir tikai dažas paziņas), ne radu, un viņš ir spiests ceļot pa pasauli, jo kaut kāda iemesla pēc, ilgāku laika sprīdi mitinoties vienā vietā, viņš pievelk muši, kas savukārt var radīt nevēlamas sekas.
Īsumā katru no sērijām varētu raksturot šādi – atnāca Ginko uz ciematu, atbrīvoja to no muši un aiztinās. No malas izklausās aplam vienmuļi, kā tādos action seriālos, kur nemitīgi tiek iznīcināti briesmoņi – aizvien lielāki un spēcīgāki. Tas, kas šeit rada interesi un ienes svaigumu, ir tas, ka Ginko neslāna muši. Viņš tos pēta, izzina, un tikai pēc tam izdomā, kādā veidā atsvabināt cilvēkus no tiem. Pie tam – nevienā sērijā muši netika iznīcināts. Mušiši nekādā gadījumā nav action gabals, drīzāk tad tam varētu piekarināt detektīvstāsta un sci-fi birkas, un arī tikai ar piespiešanos. Mušiši piesardzīgā attieksme pret muši vēlreiz atgādina, cik tāli un nesaprotami cilvēkiem ir muši, un cik neparedzami tie ir. Ar vienu cilvēka dzīvi nepietiek, lai saprastu tos un bez piepūles noskaidrotu, kādi ir to mērķi, un kādi ir iemesli. Arī seriāla fināls, lai cik tas arī nebūtu dīvaini, nebija kaut kāds “un tad Ginko atrada un iznīcināja galveno muši, un iestājās miers pasaulē”. Vienkārši dzīve turpinājās, lai gan, protams, pēdējā sērija bija mazliet atšķirīga no pārējām, kā vēl viens gabaliņš dzīves mozaīkas.
Atsevišķa atkāpe jāvelta animācijai un vizuālajam noformējumam. Animes krāsu palete ir ļoti piemērota notikumu gaitai, kas tajā risinās. Krāsas ir bālas, un dominē zaļie, brūnie un pelēkie toņi, tomēr fona zīmējumi brīžiem ir ļoti jauki un dzīvi. Krāsu paletes dēļ viss šķiet dūmakā tīts, mierīgs, lēni plūstošs, un cilvēki – līdzīgi, piezemēti, vienkārši ļautiņi ar savām dzīvēm, aizspriedumiem un paradumiem. Atšķirīgs ir tikai Ginko – baltmatis ar zaļām acīm, un muši – krāsaini un brīnumaini oriģināli veidojumi, visdažādāko formu, veidu un krāsas. Animācija seko krāsu izvēles īpatnībām – tā ir vienkārša, neizmanto daudz līniju, taču brīžam balansē uz eksperimentēšanas robežas. Daļēji tamdēļ man ļoti patika sērija par Ginko pagātni, par pirmajām atmiņām. Tur viss – skaņa, attēls un stāstāmais bija sakratīts kopā tādā veidā, ka man tas viss vēl joprojām kustas acu priekšā. Šķiet, animes radītājiem izdevies ne tikai izveidot labu stāstu, scenāriju, izveidot storyboards, un tēlus, un radīt mūziku, bet arī savienot un sakausēt to visu kopā tā, lai viss saskanētu gandrīz perfekti.
Skaņa. Tāpat, ka viss pārējais, skaņa seriālā bija klusināta, silta, tuva. Nekas īpašs, tikai fons visam notiekošajam uz ekrāna. Arī mūzika, kas lielākoties sastāvēja no diezgan vienkāršas elektronikas, piestāvēja un deva papildus fīlingu visam pārējam. Bieži vien fona muzikā varēja sadzirdēt japāņu tradicionālos motīvus un mūzikas instrumentus, kas deva tādu papildus norādi uz seno Japānu. Sākuma dziesma tomēr, neskatoties uz vispārējo pozitīvo novērtējumu, bija diezgan viduvēja, lejāk var paklausīties.
Anime tikusi novērtēta ļoti pozitīvi arī tās dzimtenē Japānā, kur šīsvasaras Japānas Mediju Mākslas Festivālā skatītāji to nosaukuši kā sesto visu laiku labāku animi un devīto visu laiku labāko mangu. Par mangu runājot – anime versija visā visumā ir ļoti tuva mangai, ar to vien starpību, ka dažas epizodes ir sajauktas vietām, salīdzinot ar mangu.
Kā jau nopratāt, šī anime man gāja pie sirds, gan tādēļ, ka prata radīt oriģinālu, svaigu stāstu, gan arī savas atšķirīgās unikālās atmosfēras dēļ. Goda vārds, pēdējā laikā neko līdzīgu nav nācies skatīt ne pa TV ne arī citur. Varbūt jaunākajai paaudzei (nu līdz 14, vai) šī anime liksies garlaicīga, un pat nesaprotama, tomēr atļaušos šo seriālu rekomendēt ikkatram anime cienītājam, kā labu atpūtu pēc kārtējā fanservisa, komēdijas vai mečas. Atzīšos, man patīk domāt, ka tāda izskatās pieaugusi japāņu animācija.

Saites tiem, kam ir interese:
Mushishi OP (Ally Kerr – The Sore Feet Song)
Mushishi OST (Masuda Toshio – Gekkou)