Aizbraucos ceļojumā uz Japānu vai kādā citā veidā tur nokļūstot, vai Jūs zināsiet kā uzvesties, sarunāties ar japāņiem vai kā rīkoties neērtā situācijā? Lai nenokļūtu nepatīkamās situācijās, būtu jāzin konkrētas valsts paražas un, protams, saskarsmes īpatnības. Šajā rakstā īsumā mēģināšu Jūs iepazīstināt ar Japānā pieņemtajiem žestiem un saskarsmes veidiem un īpatnībām.

Žesti.

Japāņi ir apsveicami ar to, ka tie spēj izrādīt mērenības sajūtu un savaldību savās kustībās. Steiga netiek pieņemta. Ķermeņa gaita, poza, žestikulācijas maniere – tam visam ir savs nacionālais kolorīts.

Kā zināms, galvas mājiens vienai tautai skaitās piekrišana, bet citiem – nolieguma zīme. Japāņiem ātra, vertikāla galvas māšana nozīmē “es cītīgi klausos” vai arī piekrišanu.

Lai kādu pasauktu pie sevis, japānis izstiepj roku uz priekšu ar plaukstu uz leju un ar manāmi saliektiem pirkstiem veic ar plaukstu kustību “pie manis”. Bet ja roka ir pacelta plecu augstumā, tad tas nozīmē “uz redzēšanos”. Ja tu kaut kur steidzies, tad tev atliek ar roku veidot cērtošas kustības uz priekšu un visi cilvēki dos tev ceļu, pat mašīnas samazinās ātrumu vai pat apstāsies lai tikai palaistu tevi.

Dūre ar atliektu mazo pirkstiņu nozīmē sievieti vai iemīļotā. Dūre ar atliektu īkšķi nozīmē vīrietis vai iemīļotais. Ja mazais pirkstiņš saskaras ar īkšķi, tas nozīmē mīlas ainu. “Naudu” apzīmē ar izstieptiem pirkstiem, kur īkšķis saskaras ar rādītājpirkstu (pie mums tas varētu līdzīnāties zīmei OK).

Ja kāds ar roku pakasa pakausi, tad tas nozīmē, ka viņš ir nokļuvis neertā situācijā. Ar mēli samitrināta vidējā pirksta uzacs noglaudīšana nozīmē melus.

Saskarsme.

Ja japānis satiek kādu cilvēku pirmo reizi, tad ļoti pieklājīgi skaitās uzaicināt šo cilvēku pusdienās. Pie galda, caurskatot ēdienkarti, kārtojot galda piederumus, ēdot, cilvēki pierod viens pie otra skatieniem un nereti atrod kopīgu valodu.

Japānietēm gan ir daudz grūtāk pierast pie otra cilvēka un viņa acu skatiena. Tas ir dēļ specifiskās japāņu etiķetes. Pat tad, kad japāniete ir uzaicināta pie oficiālas personas, viņa vienmēr cenšas ierasties ar kādu kopā. Pie tam, tas ir nevis drošības nolūkos, bet lai sadalītu svešā cilvēka skatu uz divām.

Japāņi viens otru sveicina ar paklanīšanos. Paklanīšanās var būt gan vienkārša galvas noliekšana, gan ļoti dziļa paklanīšanās. Viss ir atkarīgs no cilvēka sociālā statusa kuru sveicina. Paklanīšanās kalpo arī kā pateicības izteikšana vai atvainošanās. Sarokoties gan nav pieņemts.

Pastāv trīs paklanīšanās veidi: Saikeirei, ordinārā (ceremonālā, ojigi) un vieglā (eshaku).
Vārds saikerei nozīmē sasveicināšanās augstāko formu, kuru izpilda lēni, dziļi un izsaka visdziļāko cieņu. Tā parasti klanās pie altāriem un nacionālā karoga.

Ordinārajā paklanīšanās veidā ķermenis noliecas uz priekšu pa 20-30 grādiem un tādā stāvoklī tas paliek apmēram 2-3 sekundes.

Vieglā paklanīšanās tiek izpildīta ar nelielu ķermeņa un galvas paklanīšanu, kura ilgst tikai vienu sekundi. Pie tam rokas tiek turētas sānos vai uz ceļiem.

Satiekot vecāku cilvēku, ir jāapstājas un jāpaklanās pirmajam. Ja viena roka ir aizņemta, tad šā vai tā otru roku ar plaukstu uz leju ir jānolaiž uz leju līdz ceļiem. Uz ielām paklanīšanās nav tik dziļa kā iekštelpās.

Japāņi viens otram paklanās vairākas reizes dienā. Ja satiekas ar vecāku cilvēku, piemēram, kādā iestādē, tad pirmajā reizē sveicina ar ordināro paklanīšanās veidu. Ja tajā pašā dienā satiekās ar vienu un to pašu cilvēku vairākas reizes, tad ir pieņemts sveicināties ar vieglu paklanīšanos.

Lai arī pašiem japāņiem paklanīšanās rituāls liekas ļoti plašs un krāšņs, tas tomēr turpina eksistēt un tieši ar to sākas cilvēka saskarsme.