Iepazīstieties ar meiteni vārdā Hotori Arashiyama. Viņa kopā ar saviem draugiem dzīvojās beznosaukuma pilsētiņā, tajā arī mācās un laiskojās, un dara visu ko citu.

Nosaukums: “Soredemo machi wa Mawatteiru”
Studija: Shaft
Gads, kurā anime rādīta Japānā: 2010
Sēriju skaits: 12 (katra ~15 minūtes gara)
Režisors: Shinbou Akiyuki (režisējis arī Arakawa Under the Bridge, Mahou Shoujo Lyrical Nanoha un daudzus citus seriālus)
Seriāla pamatā ir Masakazu Ishiguro manga.

Seriālu nokačāju, jo pirmā sērija no pagājušā gada rudens sezonas man radīja pozitīvas emocijas, tā bija diezgan jautra, ar ciešamu animāciju un ar asprātīgām, smieklīgām situācijām. Toreiz, pēc pirmās sērijas, šķita, ka visa darbība norisināsies nelielā kafejnīciņā, jo tajā tie risinājās pirmajā sērijā. Tomēr tā tas nenotika, un labi ka tā, jo tas ļāva seriāla (un mangas) autoriem likt lietā savu iztēli bez liekiem šķēršļiem.

Seriāla galvenā doma vai sižets ir vienkāršs dzīves ritums (slice of life, kā šo žanru klasificē anime eksperti), kurā kā mezgli laiku pa laikam uzrodas interesanti atgadījumi, pārpratumi, tikšanās un sarunas. Animes veidotāji šīs ainiņas smuki salikuši kopā tā, lai mēs pamazām tiktu iepazīstināti gan ar Arašijamas ģimeni, gan ar viņas draugiem un paziņām, kā arī, protams, ar viņas… par šo meiteni noteikti jāuzraksta atsevišķa rindkopa.

Hotori Arašijama, meitene, kurai vēl nav 16 gadu (lol, bet diemžēl precīzāku vecumu man netā neizdevās atrast). Viņa ir pamatīgi naiva, neveikla, un neskatoties uz to saglabā šarmu. Ir gandrīz neiespējami aptvert, kas viņai notiek galvā, jo bieži nākas dzirdēt tik daudz oriģinālu un absurdu lietu! Un tas nemaz nav slikti! Tas varbūt būtu slikti, ja ar šādu meiteni kādam būtu jā(sa)dzīvo, bet uz ekrāna visu šo iemeslu dēļ notiek ļoti uzjautrinošas un aizraujošas lietas, un situācijas. Protams, arī animē viņas draugiem bieži vien nākas viņu apturēt, vai kā citādi reaģēt uz viņas izgājieniem. Un vēl divas lietas – Arašijamai ļoti patīk detektīvstāsti un mistiskas lietas, un viņai nekādīgi nepadodas matemātika (skatītājiem par prieku notikumos tiek iesaistīts arī viņas matemātikas skolotājs, kurš ir iemīlējies skaitļos). Pāris ainiņas ar Arašijamu un viņas skolotāju bija vienkārši supersmieklīgas un ļoti amizantas.

Lai arī centrālais tēls anime ir Arašijama, diezgan liela daļa laika tika atvēlēta arī citiem personāžiem, ar kuriem seriāla un mangas veidotāji izspēlējās, kā vien ienāca prātā. Piemēram, atsevišķas ainas tika iedalītas gan Arašijamas brālim, gan viņas tēvam, gan arī kafejnīcas īpašniecei un vēl citiem ļautiņiem. Tas padarīja seriālu it kā plašāku un piešķīra tam papildus dimensijas, kā arī padarīja baudāmāku personāžu mijiedarbību.

Vēl jāpiebilst, ka īsajās anime sērijās (katra sērija ilga piecpadsmit minūtes, aptuveni aptverot vienu mangas nodaļu), seriāla veidotāji neapstājās pie ikdienišķām un vispār reālām lietām, bet diezgan meistarīgi paspēlējās arī ar supernaturālām un mistiskām tēmām – gan par spokiem un gariem, gan dzīvi pēc nāves, gan citplanētiešiem. Precīzāk – pāris sērijas tiešām bija par spokiem, citplanētiešiem vai dzīvi pēc nāves, nevis Arašijama vienkārši par to runājās. Manuprāt gan anime varēja tīri labi bez tā visa iztikt – šīs dažas epizodes šķita kaut kādā veidā izgrieztas no kopējās seriāla atmosfēras, kaut gan izklaides un humora faktors tieši šajās sērijās sita augstu vilni.

Skaņai nepievērsu uzmanību, kaut gan Arašijamas seijū manuprāt pat ļoti labi tika galā ar saviem pienākumiem – ņemot vērā to, ka seijū ir vēl ļoti jauna un nesen sākusi anime lomu ierunātājas karjeru. Vizuālajam noformējumam gan pievērsu diezgan padziļinātu uzmanību, jo tas bija stipri virs seriālu vidējā, turklāt seriāla veidotāji bieži izmantoja netradicionālus skatu leņķus, kā arī zivs acs (vai arī lēcas) efektu. Arī animācija bija augstā līmenī, tā bija acij tīkama un neradīja iespaidu, ka skatos slaidu šovu. Ļoti patika arī Arašijamas atainojums – tā ideāli atspoguļoja viņas būtību – lielās, klaiņojošās acis, bieži vien samulsis skatiens, bet nākošajā brīdī – traka sajūsma vai atklāsme par kaut ko.

Šī man bija ļoti laba izklaide, jo neprasīja nekādu lielo piepūli smadzenēm, tikai tik daudz, lai varētu sekot līdzi uz ekrāna notiekošajam, kā arī rūpējās par jautrību. Iesaku!