Kādā attālā, kalnu ielejās paslēptā ciematā, tā iedzīvotāji mežā atrod bezsamaņā atrodošos cilvēku. To nogādā pie ciemata zāļu sievas un pateicoties viņas pūlēm un prasmei, cilvēks nāk pie samaņas. Taču – ak vai – viņš ir zaudējis atmiņu un neatceras itin neko no savas pagātnes, turklāt uz sejas tam ir dīvaina maska, kuru nav iespējams noņemt. Labsirdīgās namamātes un tās divu mazmeitu ietekmē jaunais cilvēks sāk pilnīgi jaunu dzīvi.
Nosaukums: “Utawarerumono” (apmēram varētu tulkot tā “Izdziedātais”, “Tas, kurš tiek dziedāts”)
Norādes, reitingi: MyAnimeList (7.91), AniDB (8.07), ANN (7.9)
Studija: OLM
Gads, kurā anime rādīta Japānā: 2006
Sēriju skaits: 26
Režisors: Tomoki Kobajaši (režisējis arī Tears to Tiara un Sola, strādājis pie daudzām citām animēm)
Seriāla pamatā ir izstrādātāja Leaf erotiska satura datorspēle ar tādu pašu nosaukumu.
Jaunais cilvēks iepazīst ciemata iedzīvotājus, iepazīst to labestību, mīlestību pret tuvāko un darbu, un tās tad arī ir tās īpašības, kuras viņš palēnam pārņem un padara par savām. Un, kad ciematiņam uzbrūk ļaunais vietvaldis, jaunais cilvēks kopā ar pārējiem iedzīvotājiem metas aizstāvēt ciematiņu – aizstāvēt tos, kas viņam tuvi. Jo nevienu citu viņš nepazīst. Tomēr drīz Tuskuru (tā ir ciematiņa zāļu sieva un pašreizējā vecākā) mirst no ievainojumiem, kurus ieguvusi, aizstāvot vienu no mazmeitām, un tā sanāk, ka ciemata vecākā vieta tiek Hakuoro (tas ir jaunā cilvēka vārds, kuru tam dod Tuskuru). Viņš turpina dzīvot kopā ar Eruru un Aruru – Tuskuru mazmeitām, un valdīt pār ciematu.
Un tā – pamazām un palēnām, ar katru epizodi pret Hakuoro dodas aizvien jauni karaspēki. Gandrīz katrā epizodē ir cīņas – episkas, plašas, un ir divkaujas – detalizētas, interesantas un bieži vien asiņainas. Kaut gan Hakuoro ir audzināts dzīvot saticībā un mierā, vienmēr ir kāds, kurš kāro ieņemt viņa vadībā plaukstošās zemes, vai kāro kādam atriebties. Tomēr ik reizi uzvar Hakuoro spēki – bieži lietā liekot nestandarta taktiskus un stratēģiskus paņēmienus. Bieži vien šādu cīņu rezultātā Hakuoro spēkiem pievienojas elitāri karotāji ar tiešām apbrīnojamām spējām rīkoties ar ieročiem. Katrā ziņā Hakuoro karaspēks aug, un vairojas arī karavadoņu/elitāro vienību skaits… Kā, kaut kas nav kā vajag, manu lasītāj? Jā, jautājums vietā – kā šāda anime varēja rasties no eroge? Man uz šo jautājumu nav atbildes – vienīgais ko es varu teikt, ir: labi, ka tā. Kaut arī anime ir vērojams zināms meiteņu/sieviešu skaita pārsvars, nekāds harēms tur neveidojas. Vienīgās vērā ņemamās attiecības anime sižeta gaitā izveidojas tikai starp Hakuoro un Eruru. Pārējie tēli ir paši par sevi, kaut gan bieži vien kopā tie veido interesantas sarunas, mijiedarbību, kā arī anime sižetā tiek atrasts laiks, lai šo to par tiem izstāstītu.
Galvenā sižeta līnija ir par pašu Hakuoro, un galvenais jautājums, kurš netiek atbildēts līdz pašām tās beigām – kas viņš ir? Ne vienu reizi vien šis jautājums tiek malts arī paša Hakuoro galvā, īpaši, kad tam mēģina iestāstīt, ka viņš ir sadarījis milzīgi daudz ļauna savā aizmirstajā dzīves daļā. Vēlāk parādās arī citi jautājumi, kas saistās gan ar Eruru, gan ar viņa sen aizmirsto antipolu. Bet tā jau ir sižeta priekšā teikšana, un ar to nodarboties nebūtu labi. Vārdu sakot, valdot Tuskuru valsti, Hakuoro izcīna ne tikai daudzas asiņainas cīņas ar dažāda kalibra ļaunīšiem, bet arī saspringtas un spēkus prasošas iekšējas cīņas. Šajās cīņās viņam bieži palīz Eruru, kura māk atrast īsto padomu, kā arī bieži vien jūt, kāds tieši jautājums ir Hakuoro acīs. Vēlāk atklājas, ka Eruru ar Hakuoro saista kāds mīklains līgums, kurš kā bumerangs atkal un atkal atgādina par sevi animes beigu daļā.
Pasaule, kurā norisinās notikumi ir ļoti līdzīga senajai Japānai – celtnes, daba ir gandrīz vai identiska, arī vienkāršo karotāju bruņas lielā mērā atgādina tā laika ekipējumu. Izņēmums ir zirgi – tos anime aizstāj minidinozauriem līdzīgie voptari. Cieņā ir katanas un vakizaši, kā arī daļēji strādā samuraju goda kodekss. Autori nav bijuši vēsturiski tik pareizi, lielai daļai pasaules iedzīvotājiem piezīmējot dažādu dzīvnieku ausis un astes un dažiem piešķirot spārnus. Piezīmētās sastāvdaļas tomēr ir pietiekoši neuzkrītošas un netraucē baudīt pašu seriālu, kā arī seriāla beigās tiek rasts izskaidrojums šīm no parasta cilvēka atšķirīgajām pazīmēm. Kā arī – lai arī ne tik acīmredzama, kā dažās citās izdomātajās pasaulēs, uz šīs pasaules pastāv maģija. To pieprot tikai daži, īpaši apmācīti ļaudis – parastajos ciematos un pilsētās ļaudis ļoti labi iztiek bez šiem pigoriem.
Nedaudz par animāciju un skaņu. Lai gan fona skati bieži vien bija viduvēji, to manā skatījumā ar uzviju sedza divkauju animācija, kā arī visā visumā tiezgan trāpīgi un prasmīgi pielietotā datorgrafika. Šajā animē varēja redzēt, ka ar mazu budžetu var sarenderēt tīri labus masu skatus, kas izskatās daudzkārt labāk par nekustīgām bildēm + skaņu, kā tiek darīts daudzās citās animēs. Šie skati ļoti labi iedzīvināja kaujas un deva skatītājam iespēju ieraudzīt to plašumu un mērogu. Par skaņu neko īpašu nav ko piebilst – lielākā daļa seijū bija uzdevumu augstumos. Atsevišķi gribu pieminēt klusās un mazrunīgās Eruru māsas Aruru seijū Mijuki Savaširo, kuras ieskaņojums bija vienkārši perfekts un mega-cute. Ilgi atcerēšos viņas savdabīgi izteikto “ia” (tulkojumā “Ne-e”). Mūzika gan ar neko īpašu neizcēlās – patika tikai viena dziesmiņa no seriāla beigām, kura prezentēta arī šeit – “For Your Sake”.
Jā, par seriāla beigām. Jāsaka, ka uz beigām atklājas ne viena vien negaidīta sižeta detaļa, tāpēc mans ieteikums ir uzmanīgi sekot visam līdzi, jo šī nu noteikti nav “atnācu-ieraudzīju-uzvarēju” anime. Sižets ir daudzslāņains, bieži vien ir atsauces gan uz iepriekšējām sērijām, gan arī šur tur sākumā ir kadri, kas būtu jāatceras vēlākajās sērijās. Seriāla pēdējā sērija bija ļoti skumja; emocionāli asas un piesātinātas ir arī dažas citas no 20-tajām sērijām.
Lai gan man neizdevās internetā atrast informāciju, cik cieši anime seko H-spēles sižetam (jo H-spēlei, kura ir animes pamatā, ir tikai viens atrisinājums, neatkarīgi no izvēlētajām darbībām spēles gaitā), pirmo reizi nācās skatīt tik interesantu animi, kas radīta, par pamatu ņemot H-spēli. Iespējams, ir vērts ievērtēt arī pašu spēli – tā nav izdota ārpus Japānas, taču eksistē fanu izstrādāts pačs, kur viss ir iztulkots angliski. Manā skatījumā šis seriāls ir rekomendējams ikvienam anime cienītājam – varbūt ne pārāk jaunam, jo asinis, monstri, kaujas un alkohols tajā ir diezgan izplatītas parādības.
Ak, jā, šai anime ir iznākusi trīs sēriju OVA, kas manuprāt bija lieka. Lai arī animācija bija laba, sižets šķita kaut kāds samākslots un neinteresants, un nekādā veidā nepapildināja un papildus neizskaidroja seriāla sižetisko līniju.
Mūzika:
Suara – Musouka (sērijas OP)
Kawai Eri – Madoromi No Rinne (sērijas ED)
Suara / Michio Kinugasa / Naoya Shimokawa – For Your Sake (no spēles Utawarerumono ~Lullaby to the Scattered Ones~, skan arī pēdējā animes sērijā)
