No. 6 ir biezu un augstu mūru ieslēgta nākotnes pilsēta. Pilsētas tēvi jau no tās dibināšanas brīža rūpējas par iedzīvotājiem, un nepārtraukti uzmana, lai pilsētā nekas netrūktu, lai visi justos laimīgi, lai viss būtu tīrs, kārtīgs. Un iedzīvotāji arī dzīvo laimīgas, ikdienišķas dzīves, kuras tiem šķiet piepildītas. Dzīvo pilsētā arī zēns, vārdā Šions – viņš ir izcilnieks un priekšzīmīgs audzēknis, kuram tiek pareģota ļoti spoža nākotne. Un tad, kādu vakaru, lietū un tumsā viņa istabā pa atvērtā balkona durvīm ierāpjas ievainots puisis, kurš sevi dēvē par Nezumi (tulkojumā Žurka). Tā sākās stāsts, kurš vēlāk pilnīgi izmaina gan Šiona, gan visas pilsētas dzīvi.

Nosaukums: No. 6
Norādes, reitingi: MyAnimeList (7.6), AniDB (6.36), ANN (7.16)
Studija: Bones, Aniplex
Gads, kurā anime rādīta Japānā: 2011
Sēriju skaits: 11
Režisors: Kendži Nagasaki (strādājis vairāk pie dažādu seriālu skicēm (storyboards), pirmais darbs kā režisoram)
Seriāla pamatā ir Atsuko Asano noveles, kā arī vēlāk kopā ar Hinoki Kino izveidotā manga.

Drīz vien atklājas, ka Šiona istabā pēkšņi parādījies zēns ir noziedznieks, kurš izbēdzis no Labošanas Darbu Iestādes, un, tā kā viņā ir iešūts čips, kurš varas iestādēm bez pūlēm ļauj atrast tā nēsātāju, Šions tiek apsūdzēts palīdzībā noziedzniekam, un viņam kopā ar viņa māti atņemtas visas privilēģijas, kuras viņiem pirms tam bija. Viņi kopā ar māti sāk dzīvot pilsētas nomalē, mazā divstāvu mājiņā… Tālāk stāsts tiek patīts par kādiem 3 gadiem uz priekšu, kad Šionam ir jau 16 gadu. Viņš strādā pilsētas parku uzturešanas dienestā, un nejauši saskaras ar šausminošu un mīklainu kādas sievietes nāvi – no viņas burtiski bija izsūkta visa dzīvība. Pec neilga laika Šions piedzīvo vēl vienu šausminošu saskaršanos ar šo parādību – no tās mirst viņa darba kolēģis, pie tam Šions novēro, ka no kolēģa kakla izperinās kaut kāds kukainis un, paplētis spārnus, aizlido. Pilsētas varas iestādes uz šiem atgadījumiem reaģē ļoti neparasti – visi ļaudis, kuri redzējuši šos līķus, pazūd bez pēdām. Arī Šionam jāpazūd. Šions arī pazūd, bet ne tā, kā iecerējuši varas vīri – viņu no tiem atpestī Nezumi.

Un tā, no No. 6 augstākajām virsotnēm, no spožās nākotnes, kas viņam atradās rokas stiepiena attālumā, Šions nonāk ārpus pilsētas sienām, Rietumu Blokā, kur dzīvo izstumtie un izbēgušie, noziedznieki un pareģi, sabiedrības padibenes.

Un tas ir tikai pats sākums stāstam – stāstam par draudzību, alkām pēc brīvības, mīlestības un, jā, arī par atriebību ir stāsts. Diemžēl, uzreiz jāatzīst, ka stāsts nav izstāstīts saistoši un interesanti; skatoties animi, pēc 3 sērijas aizvien vairāk sapratu, ka seriāla veidotājiem kaut kā ir pietrūcis – profesionalitātes, laika, ieinteresētības vai kā cita. Varbūt vaina režisorā, kuram šis ir pirmais darbs pie animes režisēšanas – īstie iemesli nav zināmi. Stāsts ir tāds kā saraustīts, brīžiem tas pārāk daudz laika velta Šiona un Nezumi attiecībām, un pārāk maz tam, kas notiek ap viņiem. Brīžiem atkal skatītāju sejās tiek sviesta informācija tādā daudzumā, ka grūti to pienācīgi uztvert. Daži it kā svarīgi personāži parādās labi ja minūti kādā epizodē (piemēram, viens no No. 6 pilsētas dibinātājiem, kuru dodas izprašņāt Nezumi un Šions). Dažkārt vienā brīdī pateiktais konfliktē ar kaut ko citu vēlākās ainās. Rezultāts man šķita ļoti neviengabalains, grūti bija saredzēt kopainu un sasiet kopā daudzos faktus un stāstīto, redzēto.

Atsevišķi par Nezumi un Šiona attiecībām. Man ļoti patika, kā tika parādīts uzskatu bezdibenis starp Šionu un Nezumi. Šions, bezgala humānais un naivais puisis, kuram grūti nodarīt kādam citam pāri, un kurš vēlas glābt visus No. 6 pilsētas iedzīvotājus no ļaunās vadības (jā, izrādās, pilsētas galvas ir daudzu neaprakstāmu šausmu darbu autori un pelnījuši nāvi), un Nezumi, kurš grib, lai No. 6 tiek noslaucīta no zemes virsmas, jo tā viņam darījusi daudz ļauna (must… resist… spoilering…). Šions, kurš rūpējas par Nezumi. Nezumi, kurš piktojas, ka Šions rūpējas un bieži sūta viņu tā patālāk. Un, vēl, caur šīm emociju vētrām starp abiem izveidojas tādas tuvas, draudzīgas saites, kas gandrīz šķērso tuvības robežu. Zinu, šis pretrunīgais faktors daudzus atturēs skatīties šo seriālu, taču, man šķiet, ka tik nevainīgu, bērnišķīgu skūpstu dēļ (skūpsti? es nezinu, tur pat kārtīga skūpsta nebija) seriālam nevar piekārt birku “boylove” vai ko līdzīgu. Pirmā skūpsta brīdī man bija iekšēji tāda kā saraušanās un izsaucieni “WTF”, “vai tiešām es redzu to, ko redzu?”, bet tas bija tikai mirklis. Jāpiebilst arī, ka Šionam bija šādas-tādas jūtas pret viņa vienaudzi meiteni Safu, kurai seriālā vēlāk tiek atvēlēta ne tā pēdējā loma – kas mazlietiņ runā pretī zēnu mīlestības tēmai… Katrā ziņā tieši Šiona un Nezumi strīdēšanās un caur strīdiem – saprašanās un izaugsme, sapratne, bija tas, kas man patika.

Vispār, seriāla rozīnītes bija tieši epizodiskas; atsevišķas ainas bija ļoti interesantas un apbūra – vai tās bija kaujas ainas, kurās animācija bija tiešām ļoti baudāma, vai arī dziļi emocionāli brīži, kā, piemēram, Nezumi dziesma apakšzemes alā, bija arī ļoti nepatīkami, atbaidoši un pretīgi skati – kas arī bija diezgan meistarīgi sagatavoti un pasniegti. Atsevišķi jāpiemin fona skati, jo, pirmkārt tie paši par sevi bija ļoti detalizēti, un man pat nedaudz atgādināja oriģinālo Ghost in the Shell filmu, otrkārt – perfekti iekļāvās tajā pasaulē, kuru gribēja radīt autori. No. 6 pilsētā fona skati bija nevainojami tīri metāla-betona-koka un zaļumu kvartāli, Rietumu bloka pilsētiņa bija netīrs, raibs, toties ļoti dzīvs krāsu kaleidoskops ar miljonu visdažādāko detaļu. OSTs seriālam bija nedaudz virs vidējā, tomēr neatstāja īpašu iespaidu, izņemot sakrālās dziesmas, kuras dziedāja Nezumi un Safu. Jā, tās bija tīri neko, bet – atkal gribas pažēloties – nekur netika pastāstīts sīkāk par to noderīgumu, kāpēc jādzied, un kas notiek dziedāšanas rezultātā.

Tagad, kad rakstu šo atskatu uz seriālu, tomēr šķiet, ka galvenais animes trūkums bija tās īsums. Visu notiekošo tā, lai skatītājs No. 6 pasaulē nejustos pavisam nomaldījies, nemaz nevar iespiest 11 sērijās. Vai, drīzāk, var, tikai šādā gadījumā jāpieaicina cita līmeņa režisors. Vēl ir variants – pašam piedomāt klāt to, kas trūkst, vai kas nav uz paplātes pasniegts sižeta pavērsienos – starp citu, tas arī ir viens no veidiem, kā Japānas animācija runā ar savu skatītāju. Nav nekas jauns. Un tomēr – šo animi ierindoju to vidū, kurām doma bija laba, tehniskais izpildījums – ļoti labs, bet sižets – samocīts.

Mūzika:
Lama – Spell (sērijas OP)
Aimer – Roku Tousei No Yoru (sērijas ED)

http://www.youtube.com/watch?v=YlM7_mk-2Cg