Šoreiz novirzīšos no ierastās bloga tematikas un mēģināšu aktualizēt kādu problēmu, kas, manuprāt, nav saņēmusi pietiekoši lielu mīlestību no mediju puses. Runa šoreiz ies par Japānas pašaizsardzības spēkiem JSDF. JSDF ir tāda padarīšana, kas rada diezgan interesantu situāciju. No vienas puses mums ir mieru mīlošā Japāna, kurai pat nav savas armijas. No otras puses mēs redzam Japānu kā valsti, kas militāro tēriņu ziņā ir ceturtā pasaulē. It kā ar to nepietiktu vajag tikai paskatīties uz Japānas konstitūcijas 9. pantu, lai situācija kļūtu vēl interesantāka.

Pirms es ķeros klāt pie mūsdienu problēmām ir nepieciešams ieskicēt vēsturisko fonu. Nevienam nav noslēpums, ka otrā pasaules kara laikā Japānu, pamatoti, var uzskatīt par fašistisku valsti. Tam pierādījumu netrūkst. Kara laikā Japāņi pamanījās pamatīgi pakarot, veikt kara noziegumus, nokaitināt amerikāņus un beigu beigās zaudēt visus savus iekarojumus. Viss tas beidzās ar padošanos, fašistiskās ideoloģijas sabrukumu un ASV okupāciju līdz 1952.g. ģenerāļa Duglasa vadībā.

Jau Potsdamas deklarācijā sabiedroti noteica, ka Japānas okupācija tiks pārtraukta tad, kad tiks izveidota jauna demokrātiska un cilvēku tiesības ievērojoša Japāna. Lai to panāktu 1946.g. tika sākts darbs pie jaunās Japānas konstitūcijas. Japāņi īpaši nevēlējās mainīt savu konstitūciju un mēģināja saglabāt Meiji konstitūcijas iestrādes, tāpēc Duglass bija spiest uzticēt šo darbu ASV virsniekiem ar grādu jurisprudencē. Jaunā konstitūcija tika uzrakstīta saglabājot vairākas tradicījas no Meiji konstitūcijas, lai padarītu to mazāk svešu, bet tauta tik un tā jauno konstitūciju uztvēra kā nākušu no ārpuses.  Konstitūcijas tapšanas laikā interesants fakts ir tas, ka konstitūcijā 9.pant ideja nāca no japāņu puses nevis no ASV, jo japāņi uztraucās par to, ka varētu tikt atkal iesaistīti jaunā, asiņainā karā.

Nu tad beidzot ir pienācis laiks parunāt par šo mistisko konstitūcijas 9. pantu, kas pilnā tekstā izskatās šādi:

ARTICLE 9. Aspiring sincerely to an international peace based on justice and order, the Japanese people forever renounce war as a sovereign right of the nation and the threat or use of force as means of settling international disputes. (2) To accomplish the aim of the preceding paragraph, land, sea, and air forces, as well as other war potential, will never be maintained. The right of belligerency of the state will not be recognized.

Lūk šis ir tas pants, kas rada vislielākās problēmas JSDF pastāvēšanai. Kā nekā tur ir skaidri un gaiši pateikts, ka Japāna nekad neuzturēs gaisa, jūras un zemes kara potencionālu. Varbūt tas arī ir iemesls kāpec mēs tik bieži redzam Mechas. Tie taču ir ieroči karam kosmosā, kas tīri teorētiski nav pretrunā ar konstitūciju. Toties ir vēl viena problēma. Šajā pantā Japāna atsakās no tiesībām atrasties jebkāda veida militārā kara stāvoklī. Jāpiezīmē, ka šis pants neliedz valstij aizsargāties viso veidos izņemot miltāros.

Varētu domāt, ka JSDF pastāvēšanu par leģitīmu padarītu, kāds starptautisks līgums. Galu galā JSDF sākotnēji tika izveidots pēc Duglasa pavēles. Taču arī šī aspekta papētīšana sniedz negatīvu rezultātu. Pārlasot San Francisko un vēl pāris starptautiskos līgumus tur nekas tamlīdzīgs nav minēts. Tur tikai ir atrunāta ASV spēku atrašanās Japānas teritorijā.

Interesanti ir arī tas, ka vairākās tiesas prāvās Japānas zemākās tiesas ir atzinušas JSDF pastāvēšanu par pretlikumīgu, bet, savukārt, augstākās tiesas to nosauca par ‘politisku jautājumu’ un atzina, ka problēmu ar JSDF pastāvēšanu saistītu legālu problēmu nav. Protams, spriedumā atsauces uz konstitūcijas 9. pantu neatradīsiet. Visas šī situācijas rezultātā rodas viens jautājums – vai Japānā pastāv likuma vara? JSDF pastāvēšana ir klajā pretrunā ar konstitūciju, kas liek apšaubīt visas tiesu sistēmas darbību.

Japāņi ir mēģinājuši no tā visa izlocīties un vienīgais reālais arguments, ko var ņemt vērā ir ANO hartas 51.pants, kas skan šādi:

Nothing in the present Charter shall impair the inherent right of individual or collective self-defence if an armed attack occurs against a Member of the United Nations, until the Security Council has taken measures necessary to maintain international peace and security. Measures taken by Members in the exercise of this right of self-defence shall be immediately reported to the Security Council and shall not in any way affect the authority and responsibility of the Security Council under the present Charter to take at any time such action as it deems necessary in order to maintain or restore international peace and security.

Būtībā šis pants dod visām valstīm tiesības uz pašaizsardzību militāra uzbrukuma gadījumā. Tā kā internacionāliem līgumiem ir augstāks spēks pār valstu konstitūcijām, tad līdz ar to Japāņi var pamatoti JSDF pastāvēšanu pamatot ar šo ANO hartas punktu. Nelaime ir tikai tā, ka Japāna, ja vien to gribēja, varēja noslēgt līgumu ar ASV vai vienalga kādu citu valsti par savas teritorijas aizsardzību, kas neradītu nekādu konfliktu starp Japānas konstitūciju un šo hartas punktu. Plus šis pants nekādā veidā neuzspiež valstīm izmantot militārās pašaizsardzības tiesības, tas tās vienkārši atzīst un nosaka to, ka ANO tādos gadījumos netraucēs.

Pēc ASV izgājieniem ar to fleksiblo terminu preventīvā aizsardzība ir jāsāk domāt vai Japāna arī kādreiz nesadomā ar līdzīgu ieganstu nedaudz pakarot. Galu galā viņiem ir 4. lielākais militārais budžets pasaulē. Ir neliela viela pārdomām. Japāņi droši vien paši tic, ka ir pacifisti, bet realitāte varētu būt nedaudz savādāka.