Sveicināti, visi dārgie lasītāji!

Sākšu ar skaistu slavinājumu, lai dzīvo Animeblog.lv, novēlu visiem jaukus Ziemassvētkus un gaišu prātu.

Eksistē skaists vārds – utopija, ar to tiek raksturota ideāla pasaule, bet, kas notiek, ja pasaule kļūst sabrukusi un tikai personāži ir perfektās pasaules pārpalikums. Kāda aina tad paveras un ko varam sagaidīt, it īpaši ja darbs veidots pēc spēles, Jūsu uzmanībai Final Fantasy 7: Advent Children.

Filmas darbība norisinās divus gadus pēc spēles Final Fantasy 7 motīviem. Planēta kļuvusi par samērā miermīlīgu vietiņu – neskaitot, to ka visa industrija ir sabrukusi, bet lielākā daļa cilvēku slimo ar sindromu „Zvaigžņu rēta”. Mūsu varonis Klauds dzīvo viens un jūt vainu par to ko izdarīja, glābjot pasauli. Bet vainot sevi visā notikušajā ilgi nenāksies, jo nu ir viņam cits varoņdarbs priekšā..

Tā varētu īsumā pārstāstīt sižetu, jo dotais objekts ir veidots nedaudz (šeit es meloju)  balstoties uz spēli un šī atblāzma ir ļoti izteikta, tomēr tas kurš nav pazīstams ar spēli šī būs pilnīgi sveša nepazīstama pasaule, kaudze dažādu varoņu, kuru vairākums izpilda fona lomas, plus sižets būs nesaprotams – samezglots, pārcirsts un atkal samezglots. Pie filmas beigām var sacīt nekas nekļūst saprotamāks tikai sarežģītāks un beigās tu jūties apmulsis – it kā tevi būtu morāli izvarojuši.

Tomēr var mēģināt apkārtējo pasauli izprast, ja nav iespēja uzspēlēt pašu spēli , ja noskatīties Final Fantasy 7: Last Order vai Final Fantasy7: Dirge of Cerberus, kas principā ir video rullīšu apkopojums no spēles. Bet varu mierināt – labāk neskatīties, var gadīties, ka Jūsu smadzenes nojūgsies un būsiet balto čībiņu īpašnieki.

Un atpakaļ pie sižeta – tas veidots tā teikt vai kā labs mārketinga gājiens oriģinālo sēriju pielūdzējam, jo pat „animešniks” ar lielu stāžu un atvērtu dvēseli būs grūti ieiet šajā brutālajā fantāzijas pasaulē.  Būs jāsamierinās ar faktiem, ka mototanku var apturēt ar vienu kāju, ar vismaz kādu 150kg smagu zobenu lēkāt vismaz pār desmit metrus un pēc izskata vāja sieviete spēj divreiz lielāku vīrieti izārdīt pret baznīcas soliem un tā tālāk un joprojām. Bet ja iesāksiet skatīties, nāksies pabeigt, jo tomēr apkārtējā pēcapokaliptiskā vide ir šarmanta. Izpostītās ēkas, celtnes, attiecīgais pelēcīgums, cilvēku bari un varoņu attieksme viens pret otru, kas ir mīklaina un gribot negribot tu turpini skatīties, jo ceri, ka noslēpumi atklāsies. Un tieši pēdējais aspekts iedrošina uz ko labu.

Runājot par mūzikas daļu – 50/ 50, t.i., it kā mūzika atsevišķi tīri jauki, tomēr iekš pašas sižeta daļa nevietā un nav tas, tomēr it kā būtu – skaņas un bildes atpalikšanas princips.

Un tagad grafiskā daļā, kas laikam ir viss bēdīgākā. “Advent Children” autori ļoti spēcīgi tiecās uz māksliniecisku izsmalcinātību – nesaprotamu iemeslu dēļ, eleganci kā vārdā personāži pārtapa par silikon-gumijas lellēm. Tāda vien sajūta, ka visi pabijuši pie teicama plastiskā ķirurga un visu sejas ir tik perfektas, ka metas pat nelabi. Frizūras kā no “Garnier” reklāmas  – dīvainas, pie tam var reklamēt superfiksācijas matu laku – izturēs visu, pat kauju. Un lielās acis – dažas skaistas un baudāmas, dažas – maza novirze no orbītas. Emociju nebija vispār, nav tā ka nebija, intonācija bija – ko es meloju, pat šeit īpaša cenšanās nebija, sejas tika iekļautas ciešā mangas rāmi – lūpu forma, uzacis.. uz sejas nenoraustījās neviens pats muskulis visas filmas garumā. Akmeņ-sejainie cilvēki nav dabiski, prasījās burtiski uzlikt kādu “Disney” multfilmu blakām, lai ieviestu vismaz kaut kādu dzīvību.

Un, protams, kā bez dinamikas cīņu laikā. Var sākt ar to, ka šādas dinamikas praktiski nebija, jā bija centieni veidot asas cīņas, kas pasliktinājās jau ar mūzikas pavadījumu, uz mototankiem, zobenu cīņas gaisā utt., bet visas cilvēku kustības bija dīvainas, neveiklas, ja parasti cīniņu laikā cilvēks, kaut kā vismaz izlocās, neatkarīgi ne no kā, jebkura ķermeņa daļa palika taisna. Reizēm autori atcerējās fiziku, tomēr pat, ja Ņūtona likumi un relativitātes teorija ļautu aizlekt līdz tuvākajam jumtam vai līdz prom lidojošam pūķim – kuram loģisku izskaidrojumu, man joprojām nav izdevies atrast, tad autori to visu tomēr novāca. Turpmāk varoņi kustās vienmērīgi un taisnā trajektorijā. Radās dīvaina sajūta – personāžs nestrādā savā labā, bet gan skatītāja – krīt vai lec, kad tas ir iespaidīgi, nemaz nedomājot par sevi. Jebkāda realitāte pazuda. Tā sacīt gravitācija pazuda, bet koordinātes bija taisnas.

Un rezumējot pēdējos vārdos var sacīt – autori nav neko tā teikt sarežģījuši ne no grafiskās, ne no sižeta puses. Kašķi un pārējais ir tik vienkāršā līmenī, ka nekādu jēgu pēc noskatīšanās tā arī nesaskati. Un atliek tikai baudīt notiekoši nedomājot par neko. Tomēr tie, kas spēlējuši spēli var saprast vienu niansi – tiek demonstrēta spēle, bet spēlē kāds cits. Nav īpašu pamat domu, nav tā ka nav, bet tās nesatur kopā visu filmu. Bet ja nu tomēr būtu pamatdoma? Cīņa. Cīņa ar sevi un visu. Klauda vārdi „Man svarīgs VISS!” – frāze apzīmē Klauda garīgo pārākumu pār ienaidnieku. Un iespējams tā ir galvenā domā, ja autori būtu pieturējušies pie tās, būtu sanācis, kas interesants, bet tā – nedz fanu cienīgs, nedz vienkāršās auditorijas.

Varu sacīt vienu – skaties un baudi cik nu tas iespējams un mēģini visu pēc tam aizmirst.

Vērtējums:

Sižets – 7,3

Audio – 6

Grafika – 7

Izvelkot vidējo aritmētisko sanāk (esam perfekti): 6,7

Paldies, ka lasīji!