Reizēm runājot ar citiem anime mīļiem un apspriežot to vai citu darbu, man sanāk pieminēt cilvēku vārdā Osamu Tezuka un šeit seko labākais. Neviens nezina, kas tas ir,  un manā skatījumā, ikvienam būtu jāzina vienu no anime celmlaužiem. Cilvēks, kas praktiski radījis to anime, kuru mēs šodien zinām.

DR. Osamu Tezuka, dzima 1928. gada 3. novembrī. Mira 9. februārī 1989. gadā. Savā 61 gada ilgajā mūžā viņš bija Japāņu mangas mākslinieks, animators, producents un medicīnas ārsts, lai gan medicīnu viņš ir studējis minimāli. Dzimis Osakas prefektūrā. Vislabāk viņu pazīst ar tādiem darbiem kā Astro Boy un Kimba the White Lion. Viņam tiek piedēvēts neparasts tēls –  “Anime Krusstēvs”, protams tika salīdzināts līdzvērtīgi Voltam Dinejam, kurš savos ilgajos dzīves gados dibināja Mikey Mouse, Donald Duck un citus populārus varoņus. Viņa ražīgums, pioniera tehnika un jaunievedumi, uzlabojumi žanros piešķīra viņam tādus titulus kā “mangas tēvs”, “mangas Dievs”, un “mangas kamisama*” Viņa kaps atrodas Tokijā, Souz-jen tempļa kapsētā.

_{*kamisama – tiek lietots kā gars, dvēsele. Ir izmantots arī skaidrojums Dievs. Svēts.}

Neparastā jaunība

Tezuka dzima kā vecākais dēls no trijiem 1928 gada 3 novembrī, Osakā, Tojanaksa pilsētā. Viņu jau skolas gados burtiski taranēja klasas biedri dēļ viņa tievās ķermeņa uzbūves, mazā auguma un viļņainajiem matiem, kas ģēnētiksi parādas 3% no visas japāņu populācijas. Viņa iesauka bija gashagasha-atama kas nozīmē netīrā galva (gashagasha – slengs vārdam netīrs, nekārtīgs, atama – galva). Viņu mierinot, māte viņam vienmēr teica, lai viņš skatoties zilajās debesīs. Tāpat māte arī bija viņa iedvesmas avots.

Tezuka praktiski izzauga Takarauzkas teātri, Takarazukas pilsēt, kur viņa māte strādāja kā skatuves māksliniece. Takarazukas rēvija tika dibināta ar sieviešu palīdzību un tēloja sievietes, tie vīrieši, kas tur arī strādāja tēloja arī sievietes. Teātris specializējās romantiski muzikālajā virzienā tieši priekš sievietēm. Vēlāk tas Tezuku ietekmēja viņa darbos, tai skaitā tērpu modelēšanā. Kā viņš vēlāk ir teicis ka viņam esot bijis pilnīgs “nostaļģijas gars” pret Tarakazukas. Viņš iedvesmojās no Takarazukas skatuves uzbūves un tehnikas, no acu līnijām ko sev zīmēja sievietes veidojot sev grimmu, mirdzošas un lielas.

Tezuka mīlēja arī apkārtējo vidi, it īpaši kukaiņus un vēlējās, lai visi cilvēki par viņiem rūpētos. Viņa animācijas kompānija tika nosaukta Mushi (insekts) izstrāde.

Komiksus viņš jau sāka zīmēt otrajā skolas gadā, pamatskolā. Piektajā gadā viņš atrada kukaini nosaucot par “Osamushi”. Viņa adoptētais kukainis tika nosaukts kā viņa zīmuļa firmas nosaukums. Viņš nāca pie nojausmas, ka viņš var zīmēt mangas, lai sāktu palīdzēt cilvēkiem un rūpēties par pasauli. Pēc Otrā pasaules kara, viņš radīja savu pirmo darbu, viņam bija tikai 17 gadu, Diary of Ma-chan un tad Shin Takarajima (New Treasure Island), kas aizsāka mangas zelta laikmetu un kas bija tikpat aizraujoša kā Amerikas komiksi vienlaikus.

Leģendas dzimšana

Īpatnēji “lielās acis” kuru stils ir raksturīgs tikai Japānas animācijai ieviesa Tezuka, būdams iedvesmojies ne tikai no tēlotājām, bet arī no multfilmām kā “Betty Boop” un Volta Disneja “Bembija” un “Mickey mouse”. Viņa produktivitātes rādījums ir gaužām vienkārši parādīts grāmatā “Complete Manga Works of Tezuka Osamu” (手塚治虫漫画全集, publicēts Japānā) ietver 400 sējumus, vairāk nekā 80,000 lapu un pat tas nav pilnīgs, tikai virspusēji. Patiesībā – pabeigtā kolekcija satur vairāk nekā 700 mangu ar vairāk nekā 150,000 lapu. Tomēr vairākums viņu darbu nav pārtulkoti no Japāņu valodas un paliek tomēr nesasniedzami cilvēkiem, kas nemāk šo mangas dzimto valodu.

Jaunībā Tezuka ļoti smagi sasirga. Viņa ārstējošais ārsts bija tas, kurš pamudināja Tezuku iet mācīties medicīnu Osaku Universitātē. Tomēr viņš savu karjeru uzsāka kā mangas mākslinieks un savus darbus radīja būdams universitātes students. Kādā no savas dzīves   momentiem viņš jautāja savai mātei, ko viņam iesākt, kļūt par mangas mākslinieku (tolaik šis darbs nebija viens no atalgotākajiem) vai arī pabeigt medicīnu un kļūt par ārstu. Šis bija viens no nopietnākajiem jautājumiem visa viņa dzīvē. Māte deva pavisam vienkāršu atbildi: “You should work doing the thing you like most of all” (Dari to, kas tev visslabāk patīk.). Tezuka nolēma sevi pilnībā ziedot mangai. Viņš absolvēja un ieguva medicīnas doktorgrādu, tomēr vēlāk viņš izmantojot savas ārsta zināšanas un meistarību, bagātināja sci-fi mangas, piemēram kā Black Jack.

Viņa meistar darbos ir iekļauts “Astro Boy”, “Black Jack”, “Princess Knight”, “Phoenix” (Hi no Tori – japāniskais nosaukums), “Kimba the White Lion” un “Adolf”. Viņa dzīves darbs bija “Phoenix” – stāsts par dzīvību un nāvi, kas koncentrējās par eponīmisko Fēniksu, kura asinis iedzerot var kļūt nemirstīgs. Osamu Tezuka teica ka viņš radīja Fēniksa tēlu iedvesmojies no Uguns putna, kas attēlots animācijas filmā Конек- Горбунок (krievu pasaka,The Humpbacked Horse ) , kura vadītājs bija Ivans Ivanovs – Vano (Иван Иванов-Вано)

1968. gada janvārī Drevs Vessens (Drew Wesen) saņēma vēstuli no Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) kurš ielūdza Tezuku būt mākslinieciskajam direktoram viņa nākamajā filmā 2001: A Space Odyssey. Tezuka nevarēja pamest savu studiju, lai gadu dzīvotu Anglijā, tāpēc viņš noraidīja ielūgumu.

Tezuka priekšgalā ar savu kompāniju “Mushi Production” (Bug Production) veiksmīgi attīstījās Japānas TV animācijā. Kompānija izmantoja vienu no viņa burtiem (虫) jeb kanji (Japānas rakstība).

Daudzi jauni mangas mākslinieki dzīvoja tajos pašos apartamentos kur Tezuka dzīvoja, Tokiwa-so (sufiks -so apzīmēja iespējami mazu, nedārgu “dzīvoklīti”). Šeit arī mitinājās Shotaru Ishinamoru, Abiko Motou, Fujio Akatsuka un Hiroshi Fujomoto (kas abi strādāja zem viena nosaukuma Fujiko Fujio)

Viņa personīgais draugs un uzticības perosna bija Brazīlijas komiksu grāmatu mākslinieks Mauricio de Sousa.

“Dieva” aiziešana

1989. gadā būdams 61 gadu vecs Tezuka mira no vēdara vēža, tajā pašā gadā, kad mira Japānas imperators Hirohito, kas mira arī no vēža. Ir zināms ka cilvēki skuma vairāk par Tezuki nekā pēc Imperatora un pievērsa tam vairāk uzmanības. Pēc nāves vārdi ko sarakstīja Takayuki Matsutani, Mushi production prezidents, tika publicēti “Viz Media’s” laikrakstā ar Hi no Tori (Pheonix) mangu, tur tika sacīts arī pēdējie viņa vārdi “Es lūdzu tevi, ļauj man strādāt!” (I’m begging you, let me work!).

1994, pilsētā Takarazuka, kurā viņš uzauga tika atvērts muzejs viņa piemiņai. 1997. gadā tika izdotas pastmarkas viņa piemiņai. 21. gadsimta sākumā viņa dēls Makoto Tezuka dibināja kompāniju Tezuka Production, lai turpinātu Tezukas darbu krājumu. 2003. gada sākumā Japānas rotaļlietu kompānija Kaiyodo sāka nelielu ražošanu figūriņām no Tezukas darbiem, ar augstu kvalitāti. Figūriņas tika radītas no tādiem darbiem kā Princess Knight, Unico, the Phoenix, Dororo, Marvelous Melmo, Ambassador Magma un daudziem citiem. Šīs figūriņās tika izķertas, Asto Boy figūriņas tika izpirktas acu mirklī. Tika radīts arī kalendārs ar viņa populārākajiem darbiem.

Stils

Tezuka ir pazīstams ar saviem tēlainajiem stāstiem un stilizētu Japānas adaptāciju rietumu literatūrai. Viņš mīlēja lasīt noveles un skatīties filmas, kas nākušas no rietumiem. Viņa agrīnais mākslas stils balstījās un iedvesmojās no Disneja, kuru augstu apbrīnoja. Tezuka izmantoja kinemātiskās kameras leņķus un panoramēšanu savos agrīnajos darbos un vēlāk, radot ilūziju kā skatoties filmu. Viņa darbi, atšķirībā no citiem mangu radītājiem, bija klinšaini un spēcīgi . Tomēr, viņš nebija tik stiprs grafiskajā ziņā dažos darbos, piemēram, kā “Astro Boy”.

Apbalvojumi dzīves laikā un pēcnāves

1958 Shogakukan Manga Award for Manga Seminar on Biology and Biiko-chan

1975 Bungeishunjū manga Award

1975 Japan Mangaka Association Award — Special Award

1977 Kodansha Manga Award for Black Jack and The Three-Eyed One

1983 Shogakukan Manga Award for Hidamari no Ki

1985 Hiroshima International Animation Festival for Onboro-Film

1986 Kodansha Manga Award for Adolf

1989 Nihon SF Taisho Award – Special Award

1989 Zuihōsho (Order of the Sacred Treasure) 3rd class

2004 Eisner Award for Buddha (vols. 1–2)

2005 Eisner Award for Buddha (vols. 3–4)