Neskaitāmo ik gadus izlaisto anime seriālu vidu ļoti reti – varbūt reizi divos gados – gadās sastapt kaut ko, kas tā vai citādi izceļas uz pārējo seriālu masas vairāk nekā divos veidos. Starp šiem savdabjiem bez liekas domāšanas var pieskaitīt arī šo seriālu. Pieskaitīt to, protams, var bez domāšanas, taču tā noskatīšanās gan izraisa domāšanu – dažādas drūmas domas un jautājumus par cilvēku dabu, uzvedību, psihi.

Nosaukums: Elfen Lied (“Elfa dziesma”)
Studija: ARMS
Gads, kurā anime rādīta Japānā: 2004
Sēriju skaits: 13
Režisors: Mamoru Kanbe (strādājis pie seriāliem “Card Captor Sakura”, “Ichigo Mashimaro”, kā arī pie filmas “Kaze no Tani no Nausicaa”)
Seriāla pamatā ir Linna Okamoto manga ar tādu pašu nosaukumu.

Pirms turpinu, piekodinu, ka tiks spoilots. You have been warned.

Kādu dienu Kjota, jauns puisis, satiek savu bērnības draudzeni Jūku, kura viņam, kā iepriekš sarunāts, ierāda dzīvojamo platību – pamestu iebraucamo sētu. Tā kā tā ir liela un labi saglabājusies, Jūka Kjotam īres maksas vietā piedāvā vienkārši uzturēt ēku tīru. Tajā pašā dienā abu divi okeāna krastā nejauši sastop pilnīgi kailu meiteni ar rozā matiem, no kuriem kā kaķa ausis ārā rēgojas divi ragiem līdzīgi veidojumi. Šokēti un apjukuši, Kjota un Juka atved meiteni uz Kjotas jauno mītni, un tur meitene nāk pie samaņas. Diemžēl, kā šķiet, viņa ir zaudējusi atmiņu, un neatceras pat vienkāršākās lietas – kā ēst, kā runāt. Vienīgā skaņa, kuru viņai izdodas pasacīt, ir “Ņūūū”, tāpēc, nevilcinoties, viņai tiek dots pagaidu vārds – Ņū. Viņai ir rozā mati, tādas pašas krāsas acis, un viņa neko neatceras – tas dara Kjotu un Jūku aizdomīgus, un, ne bez pamata. Uzņemdami mājās Ņū, viņi vēl nemaz neapzinājās, kādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi viņus abus sagaida.
Kā seriāla gaitā atklājas, Ņū ir dikloniuss – jau dzimusi inficēta ar nezināmu vīrusu un tā izraisītām mutācijam, kuru rezultātā cilvēkam uz galvas uzaug kaķausīm līdzīgi ragi; viņi iegūst arī spēju fiziski iedarboties uz lietām, izmantojot psihokinētisku spēku (seriālā to dēvē par “vektoriem”, un tie līdzīnās caurspīdīgām rokām). Ak, ko es te, vektori ir ārkārtīgi spēcīgi, spēj apstādināt ne pārāk liela kalibra lodes, mētāt smagus priekšmetus, un… un tie spēj nogalināt cilvēkus. Bet par cilvēku galināšanu vēlāk.
Dikloniusiem piemīt vēl arī īpašība vairoties – ne visiem, tikai dažiem, bet tas notiek gaužām vienkārši – notiekot kontaktam starp dikloniusa vektoru un upura galvas smadzenēm. Rezultāts ir tāds, ka, ja inficētajam indivīdam vispār kaut kas dzimst, tad tie ir tikai dikloniusi.
Tālredzīgie japāņu zinātnieki, protams, šajos dabas brīnumos ir saskatījuši praktiski izmantojamas īpašības, un daļu dikloniusu nobēdzinājuši vienā no superslepenajām bāzēm uz kādas no daudzajām Japānas mazajām saliņām. Šajā bāzē ar tiem tiek veikti dažādi eksperimenti, par kuriem seriāls klusē, taču mums tiek parādīts ne viens vien bāzē audzis dikloniuss, un viņi visi man, kā daudz maz normālam mūsdienu sabiedrības pārstāvim, šķiet kā psiholoģiski kropļi. Droši vien jau iedomājāties, ka no okeāna izkāpusī Ņū patiesībā ir no bāzes izbēdzis dikloniuss, kuru paralēli aktīvi meklē Japānas slepenie dienesti, bet atmiņas zudums viņai – no nevisai veiksmīga šāviena ar prettanku šāviņu. Tā neko paziņa, vai ne? Drīz vien Kjotai un Jūkai piebiedrojas vēl no mājām aizmukusī Maju un vēl viens dikloniuss – Nana. Nana no visiem seriālā iepazīstinātajiem dikloniusiem ir “visnormālākā”, taču ļaunie zinātnieki viņai dod uzdevumu – iznīcināt Ņū, jeb Lūciju, kā to dēvē zinātniskajā bāzē…
Tālāk sižets vēl vairāk savērpjas, vienu pēc otras dienas gaismā izvilkdams norautas cilvēku galvas… tfu, negaidītus sižeta pavērsienus, un ne uz brīdi neļaudams skatītājam atslābt. Sižets un seriālā uzdotie un iztirzātie jautājumi ir tas, kas tajā patiešām laistās, un paceļ to pār daudziem citiem seriāliem. Gandrīz visi galvenie varoņi ir atmiņā paliekošas, krāsainas personības, un katrai no tām ir atrasts laiks, lai to izprastu dziļāk, apjēgtu, kāpēc viņš rīkojas tieši tā un ne savādāk. Uzdevums neaptverami grūts, jo diez vai ir iespējams iejusties dikloniusa ādā un saprast, kā viņš jūtas, un ko domā. Ko domā bērns, kurš piedzimis ar ragiem un kuram faktiski dota spēja nogalināt ar domu spēku (seriālā dikloniuss iegūst spēju pavēlēt saviem vektoriem no apmēram trīs gadu vecuma)? Par ko izaug bērns, kurš nogalina savus pusaudžus, jo tie viņu uzskata par necilvēku, dēmonu tādēļ, ka tam ir ragi un rozā mati, acis? Izaug Lūcija, kas ienīst cilvēkus, ne par ko tiem neuzticas, un izdzēš dzīvības kā sveces liesmiņas.
Vispār seriālā bez liekas kautrības tiek apskatītas cilvēces sliktās īpašības un īpatnības, tādas kā ksenofobija, vēlēšanās visu kontrolēt un visas šīs tumšās puses iespaids uz bērnu. Novārtā nav pamestas arī tādas lietas, ka pedofīlija un bēgšana no mājām. Ir arī citi prātu jundoši jautājumi un atklāsmes, piemēram, vai cilvēks spēj mīlēt un saprast kādu, kurš ir nogalinājis viņam ļoti tuvu cilvēku? Vai arī, piemēram, tas, ka dikloniusi beigu beigās ir tikai parasti cilvēkbērni, ar kuriem liktenis izspēlējis ļaunu joku.
Tagad nedaudz par seriāla grafisko noformējumu. Pirmkārt, seriālā redzēsiet daudz asinis, sadalītus ķermeņus, dažreiz arī iekšējos orgānus. Asiņu daudzuma ziņā droši vien no Elfen Lied atpaliek vienīgi Berserk. Taču Elfen Lied situācijas ir daudz reālākas, un līdz ar to arī šausminošākas. Gandrīz visos šajo gadījumos cilvēku nāvēs vainojami dikloniusi, kuri šo nedarbu pastrādāšanai izmanto vektorus. Dikloniusi, kuru dzīves patiesībā tik ļoti atšķīrušās no parastajiem iedzīvotājiem, nemokās ar sabiedrības uzspiestajām morāles un ētikas normām, bet ja mokās, tad ar savām, citādām normām, kas mums noteikti šķistu pilnīgi nepieņemamas. Galvenā ideja, kas pavīdēja seriālā, ir tā, ka cilvēki ir nepilnīga rase, tā jāiznīcina, lai dotu vietu dikloniusiem (nodrāzts iemesls, protams). Lucijai doma bija cita, un tā atklājās tikai OVĀ, kas iznāca pēc seriāla – Lūcija iznīcināja sava lielākā nodevēja – profesora Kuramas paziņas un tuviniekus, tā atriebdamās par kādu nodevību. Tātad, gore līmenis seriālā ir vienkārši neaptverami augsts. Jāsaka, labi, ka tā nav īsta mākslas filma, jo tur no asiņu un sarautu ķermeņu daļu apskatīšanas varētu apšķebināties dūša. Otrkārt – kaili bērni un sievietes. Seriālā ik pa brīdim parādās kailas meitenes, īpaši Ņū/Lūcija, un no vienas puses tas ir fanserviss (proti – kailu vai puskailu meiteņu parādīšana bez mērķa, tikai lai vīriešu kārtas otaku varētu pasiekaloties), taču es nezinu, vai vēlētos piešūt šai animei fanservisa birku. Jā, seriālā ir atsevišķi gadījumi, kad ir iespējams aplūkot tīru fanservisu (kaut vai karstās vannas Kjotas mājvietā), taču ļoti daudzos gadījumos kailums bija tik ļoti piestāvošs tā brīža situācijai (Ņū uzvedība, piemēram), ka tika pieņemts bez kādām grimasēm, vai arī pat kā atmosfēru, creepyness pastiprinošs faktors. Treškārt – humors. Diemžēl seriāla veidotāji ir pūlējušies šur tur atslodzei ievietot pa kādai smieklīgai ainai – kāpēc, nezinu, varbūt, lai pievilinātu vēl vairāk skatītāju, bet varbūt vienkārši, lai skatītāji gūtu atelpas brīdi pirms nākošā asiņainā slaktiņa. Gandrīz visi jocīgie brīži seriālā zaudē savu jocīgumu, bet iegūst kaut kādu baigu groteskumu, uztverot tos kontekstā ar pārējiem notikumiem, kas varbūt pat ir labi, taču manas domas tomēr ir, ka tīri labi varēja iztikt bez jociņiem. Kopumā ņemot, mani brīžam pārņem doma, ka seriāla veidotāji tīšām mēģinājuši seriālā sabāzt pēc iespējas vairāk visādus elementus (sci-fi, fanserviss, gore, moe, utt), lai līdz maksimumam paplašinātu skatītāju auditoriju, un tā padarītu seriālu slavenu un iecienītu, un beigu beigās arī kaut ko nopelnītu. Un, jā, aizmirsu pateikt – visi dikloniusi par kuriem ir anime, ir meitenes ar augstu moe faktoru. Tomēr, ja arī tā ir, visu cieņu tam, kā viņi visas šīs sastāvdaļas ir iepinuši seriāla sižetā.
Un vēl par muziku, kurai arī veltīšu atsevišķu rindkopu. Vēl nekad seriāla tituldziesma nav radījusi tik atbilstošu fonu pašam seriālam, kā šī. Velns parāvis, viņi pat tituldziesmas motīvu ir izmantojuši animē, kā meldiņu, kuru spēlē Kjotas muzikālā kastīte. Par pašu tituldziesmu – tā tiek dziedāta latīniski; dziesmu teksts sastāv no dažādām bībeles daļām, kā arī no dziesmas “Ave mundi spes Maria”; seriāla veidotāji nav apgrūtinājuši sevi ar oriģināla latīņu teksta sacerēšanu – un nevajag arī.
Neskatoties uz internetā atrodamajiem neskaitāmajiem seriāla slavinājumiem, un manam arīdzan, jāpiebilst, pat jābrīdina, ka seriāls nav domāts kuram katram. Tas ir patiešām nežēlīgs, skarbs, asiņains, tas ir kails šī vārda nepatīkamākajā, dzelošākajā nozīmē. Labi, ka seriāla esenci, prelūdi var apskatīt jau pirmās sērijas sākumā, lai gan nekādu ieskatu sižetā ainas tomēr nedod. Tātad, ja līdz šim neesmu nobiedējis, aši pērkam/kačājam un skatamies.

Saites tiem, kam ir interese:
Kumiko Noma – Lilium (Extended Darkjedi edition) – seriāla OP
Chieko Kawabe – Be Your Girl – seriāla ED