Ir cilvēki, kuriem grūti veidot kontaktu ar apkārtējiem – skolas, studiju vai darba biedriem. Viņi daudz labprātāk pavada laiku vienatnē vai arī izvēlas pavisam citu komunikācijas veidu, kas šodien kļuvis ļoti populārs, – internetu. Ja realitātē saziņas barjeru var radīt ārējais izskats, piederība konkrētam sabiedrības slānim un vecuma grupai, tad virtuālajā vidē nekā tāda nav. Katrs pats var izvēlēties, kā sevi pasniegt. Laikam vislielākā problēma ar saziņu ir tīņiem, kuri jūtas nesaprasti ģimenē un mācību iestādē, kuru apmeklē. Internets dod brīvību. Un virtuālie draugi saprot tevi, atšķirībā no visiem ikdienā blakus esošajiem. Vismaz tāds ir iespaids…

Nosaukums Serial Experiments Lain
Gads, kad rādīta Japānā 1998
Sēriju skaits 13
Žanrs Kiberpanks, SciFi

Stāsts sākas ar to, ka meitene vārdā Chisa Yomoda izdara pašnāvību. Šādas rīcības iemesls visiem paliek noslēpums. Kādēļ gan pusaudzei vajadzētu mesties lejā no mājas jumta? Neilgi pēc šī notikuma klasesbiedrenes saņem e-pasta vēstuli no mirušās, kas vienlaikus šķiet absurdi un neiespējami, bet tomēr ir reāli. Kā gan kāds, kas ir miris, var aizrakstīt citiem? Tīri teorētiski, protams, tas nav iespējams.

Arī klusā un noslēgtā Lain atklāj, ka ir saņēmusi vēstuli no meitenes, ar kuru pazīstama bija tikai tādēļ, ka vienreiz kopā mājās iets. Vai tiešām ir iespējams, kas tāds, kā Chisa raksta: “Es neesmu mirusi. Esmu tikai atteikusies no sava ķermeņa un dzīvoju virtuālajā vidē”? Tieši šajā laikā, kad Lain prātu sāk nodarbināt pavisam neparasti jautājumi, tēvs ierosina, ka sen jau laiks tikt pie jauna Navi – saprotamā valodā runājot, personālā datora.

Klasesbiedrenes redz, ka Lain arvien vairāk noslēdzas sevī, un cenšas to vismaz īslaicīgi novērst, uzaicinot arī viņu izklaidēties uz klubu, kur citi šāda vecuma jaunieši vakaros satiekas, lai kopā pavadītu laiku. Bet vai tā bija laba ideja? Kādēļ apkārt sāk notikt arvien dīvainākas un neizskaidrojamākas lietas?

Bet Lain šķiet to nemaz nemana. Arvien vairāk laika tiek pavadīts ar Navi, padziļināti izpētot virtuālo vidi. Vai tā ir viņa, kas izraisa visas šīs neierastās parādības? Vai maz ir iespējams cilvēciskai būtnei manipulēt ar reālo pasauli, izmantojot virtuālo? Un kādēļ neviens no ģimenes locekļiem neiejaucas, kad pusaudzis neskaitāmas stundas pavada pie sava datora, īpaši ja tas notiek tādā veidā kā šajā gadījumā? Vai tiešām nevienam nerūp?

Galvenais tēls ir 14 gadus vecā Lain – vienmēr atturīga, klusa un varbūt tieši tādēļ apkārtējo nesaprasta. Viņa jau tikai gribētu būt tāda pati kā pārējie, bet šķiet nezina, kā to izdarīt. Arisu ir Lain vienīgais draugs reālajā pasaulē, vienīgais cilvēks, kuram patiesi rūp ar meiteni notiekošais. Un viņa škietami ir vienīgā būtne, kuras eksistence nav vienaldzīga arī pašai Lain. Vēl ir arī šī ģimene. Lain ģimene. Tēvs, māte un vecākā māsa. Tēvs pārāk daudz laika un uzmanības velta darbam, kas arī saistīts ar datoriem. Mātei viss ir vienalga, viņa nekādu īpašu lomu nespēlē meitenes dzīvē, vienkārši eksistē turpat blakus. Māsa.. Neizprotamo notikumu dēļ no pavisam parastas pusaudzes pārvēršas izmisuma sagrautā cilvēkā.

Animācija? Savdabīga, ieturēta animes noskaņai un idejai pieskaņotā veidā. Fons vairumā gadījumu izskatās kā zīmēts ar otu. Brīžiem kā atsevišķi tās triepieni dažādās saskaņotas gammas krāsās, citubrīd kā daļēji izkrāsoti, izpludināti laukumi, lai radītu aptuvenu iespaidu par attēlojamo objektu. Nav nekādas detalizācijas vai pievēršanās sīkumiem. Tēlu sejas nav veidotas izteiksmīgas vai skaistas. Visi izskatās pavisam parasti, pat pelēki. Lain seja vairumā epizožu attēlota ar ļoti skumjām acīm. Vismaz radās tāds iespaids, ka viņu kaut kas ļoti nomāc. Bet šim konkrētajam stāstam šāda veida animācija ļoti piestāv. Viss ir mazliet neskaidrs. Labi – pagalam nesaprotams. Spilgtu krāsu šķiet nebija vispār. Vismaz nekas tāds, kas būtu labi palicis atmiņā.

Skaņu celiņš un tās efekti – lieliski. Nezinu, vai maz ir iespējams piemeklēt ko vēl vairāk atbilstošu. Elektrības stabu dūkoņa šķiet vēl ilgi neizies no prāta. Tāpat arī visādas citas skaņas, kuras ikdienā šķiet tik pierastas. Pieliekot klāt animācijai tiek radīts ārkārtīgi reāls iespaids. Sajūta, ka tas notiek šeit, tieši tavā istabā.

Noteikti jāpiemin tas, ka sižets attīstās ļoti lēni. Sērijas tiek sauktas par slāņiem (layer), tādējādi precīzi aprakstot, ko tās dara. Ik slāni nolobot, skatītājs tiek mazliet pietuvināts stāsta kodolam.

Skatīšanās laikā rodas ļoti daudz jautājumu. Vai tiek sniegtas arī atbildes? Ne gluži. Pareizāk būtu sacīt – tas atkarīgs no katra skatītāja paša. Ko viens redzēs kā atbildi uz kādu no jautājumiem, cits var pārvērst tikai nākamajā. Domāju, katrs šo stāstu sapratīs pilnīgi citādāk, jo nav īstu pieturas punktu. Izdomai un fantāzijai brīva vaļa. Neiesaku pārāk satraukties, ja brīžiem rodas sajūta, ka pazudis pavediens. Pazudīs, atgriezīsies. Ja ne, vismaz sāksies kāds jauns. Bet par ko padomāt paliek pēc katras sērijas. Un visam beidzoties varēs vēl ilgi to darīt. Kā punkts uz i šķiet cita animi redzējuša cilvēka teiktais viens vienīgs vārds (jau iepriekš atvainojos par rupjību) – brainfucker. Tas nudien tiek darīts pamatīgi. Tomēr neskatoties uz to, man patika, noteikti iesaku. Tikai ne pirms miega vai kad gribas ko vieglu. Tādā brīdī Serial Experiments Lain būs kā sāls iekaisīšana svaigi ievainotā brūcē vai auksta duša drēgnā rītā, kad vēl nav sākusies apkures sezona.

Ak jā, pārsteiguma momentu man personīgi sagādā arī gads, kad anime rādīta Japānā. Pie mums tajā laikā internets bija kas tāls, svešš un nezināms (vismaz man un lielākajai daļai manu paziņu). Bet kāds cits šajā pašā pasaulē nāca klajā ar šo stāstu. Visu cieņu!