Viņas soļi atskan naktī, tukšajās Tokijas ielās kā sirds klaudzieni. Slaido, sportisko ķermeni sedz stilīgs, sarkans mētelis, kurš saskan ar viņas skaistajām matu cirtām. Viņa apcērtas, un veras tieši acīs; skatiens ir caururbjošs. Viņai ir ārkārtīgi ass prāts un plašas zināšanas, un viņai ir gadiem slīpēta prasme to visu pielietot… Un vēl viņai ir padotais – pārinieks, kurā viņa ir ieķērusies, bet šis neliekas ne zinis!

Nosaukums: “Yakushiji Ryoko no Kaiki Jikenbo” (Jakušidži Rjoko slepenās lietas)
Studija: Dogakobo
Gads, kurā anime rādīta Japānā: 2008
Sēriju skaits: 13
Režisors: Taro Ivasaki (iepriekš nevienu seriālu pilnībā nav režisējis, ir bijis darbs pie atsevišķām sērijām citos seriālos)
Seriāla pamatā: Tanaka Jošiki vizuālās noveles.

Jau kopš Lielā Tēvijas kara laikiem Japānā par ietekmi drošības biznesā cīnās divas milzīgas apvienības: Japānas Privātā Policija un korporācija JACES. Korporāciju JACES ir dibinājis galvenās varones Rjoko vectēvs, un pašlaik to vada viņas tēvs. Par Japānas Privāto Policiju ziņu ir maz, tomēr ir informācija, ka to vada kāda dāma, kura tiek dēvēta par Šibas Karalieni. Mūsu daiļā galvenā persona Rjoko, ievērojot visas tradīcijas, strādā Tokijas policijā, un gatavojas darbam JACES. (Šeit jāpiemin, ka anime bieži tiek pieminēts vārds “amakudari” – tā ir pieņemta prakse, kad ierēdņi, aizejot no darba kādā valsts iestādē, pāriet strādāt uz privātām struktūrām, kuras vada personas, ar kurām minētie ierēdņi ir agrāk strādājuši kopā). Rjoko ir tieši tāda amakudari, un, tā kā JACES pieder viņas ģimenei, policijā strādājot viņa atļaujas tādas lietas, kuras daudzi citi tur strādājošie nevar – ja kāds viņai arī aizrāda, tam turpmākā iespējamā karjera JACES nekavējoties tiek pārskatīta.
Rjoko ir padotais, kurš reizē ir arī pārinieks – Džuničiro Izumida – 33 gadus vecs plecīgs melnmatains vīrietis, kurš davu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas un ideāliem. Izumida atšķirībā no Rjoko nav karjerists, un neinteresējas par darbu pēc aiziešanas no policijas. Viņš ir nopietns, mazliet kautrīgs – lai gan drīzāk pārāk korekts, un bieži vien mulst Rjoko spontāno ideju vai darbību priekšā. Viņu abu attiecības sarežģī arī tas, ka Rjoko ir ieķērusies Izumidā, lai gan šis fakts bieži vien caur viņas personības daudzšķautņaino prizmu tiek tā sagrozīts, ka šo pieķeršanos grūti pamanīt.
Kopā viņi šķetina dažādus mīklainus noziegumus – Rjoko ir ķēriens gan uz šādu noziegumu atklāšanu, gan uz paranormālajām parādībām vispār – daudzi saka, ka viņa ap sevi tās izsauc. Keisi, kuri anime tiek risināti, savā starpā ir nesaistīti, vai gandrīz nesaistīti – pāris te atklāj laboratoriju, kurā izgatavo vielu, kas paātrina augšanu, cīnās ar milzīgu salamandru Tokijas metro tuneļos, atklāj, kāpēc no kādas mājas jumta tiek izdarītas tik daudz pašnāvības, un citas mīklainas lietas. Pēdējā lieta, kas atainota seriālā, ir cīņa ar Japānas Privātās Policijas šefieni Šibas Karalieni. Kā tā beidzas, nestāstīšu, lai neizpurgātu skatītprieku, bet pateikšu, ka tajā atklājas daudz dažādu interesantu faktu par gandrīz visiem galvenajiem personāžiem.
Anime piesaista ar dažam lietām, un, kā pirmo var minēt galveno personāžu vecumu. Rjoko anime ir 27 gadi, bet Izumidam – 33. Tā ir anime par pieaugušu cilvēku attiecībām, un konsekventi tam arī seko – abi divi anime ir atainoti kā nobriedušas personības, gatavas par sevi atbildēt (well, lielākā vai mazākām mērā). Rjoko ir skaista, smalka dāma, kura tomēr, ja vajag, spēj gan aizstāvēt sevi, gan nogalināt citus. Viņa ir arī neparedzama, aušīga, izvēlīga. Nezinu kāpēc, bet man, skatoties seriālu prātā iešāvās doma, ka tāda varētu būt pieaugusi Haruhi Suzumija. Izumida, kā jau teicu, ir vīrs brieduma gados, un, kaut gan dzīvo viens, nav zaudējis pasaulē atzītās morālās vērtības – kārtīgs, atturīgs, godprātīgs. Darbs policijā viņam, protams, tāpat kā Rjoko, ir iemācījis nogalināt, aši rīkoties nestandarta situācijās, tomēr tas viņam nav atņēmis neko no labajām īpašībām. Starp viņiem ir sarežģītas attiecības, un anime gaitā šķiet, ka abi mēģina uzturēt tādu kā neveiklu status quo stāvokli – brīžiem tas izdodas, brīžiem ne pārāk. Arī pārējie galvenie personāži anime ir pieaugušie – vienīgais bērns, kurš parādījās seriālā, bija kāda Izumidas radiniece, nejaušā veidā iejaukta kādā mīklainā atgadījumā ar slepenu ieroci.
Otrā foršā lieta bija seriāla atmosfēra. Pašlaik klausos animes OST, un tas ir tiešām labs – grūvīgas jazz skaņas, sieviešu vokāls, brīžam neuzbāzīga lounge elektronika. Jau seriāla ievada meldiņš ieved tādā detektīvīgā pasaulē, un prātā nāk Džeimss Bonds un citi izcilie izdomātie specaģenti. Rjoko valoda un sakāmais bieži vien atstāj iespaidu, ka viņa jau sen ir izshēmojusi, kurš ir vainīgs un kas īsti ir noticis, viņa vienmēr, risinot lietu, ir bezgala nopietna, ārēji pat garlaikota. Gan Rjoko, gan Izumidas kustības sadursmju laikā ir graciozas, un, ticiet vai nē – ļaunie viņiem gandrīz nekad netrāpa, kaut gan apgrieztā situācija notiek itin bieži. Nu, jā, bet visā visumā par atmosfēru seriāla radītāji ir papūlējušies godam.
Bija arī dažas lietas, kuras mani kaitināja. Viena no tām – viduvēja animācija – krita uz nerviem tikai dažreiz, kad šķita, ka nabaga Izumidam ir noņemts skalps, un puse no galvas aizmugurējās daļas, kā arī ekšena vietās dažbrīd animācija piekliboja. Otrā lieta – katrā sērijā risināt kādu jaunu lietu – laikam ir visai personīga, un tomēr to pieminu, jo man katras sērijas sākumā bija lieki jāpiepūlas, lai atkal sāktu memorizēt visus šos japāņu vārdus un notikumus. Nepatīk man tas, bet ko nu, dažam varbūt nekādas grūtības nesagādā. Un vēl – Rjoko. Viņai bija viena īpašība, kura man krita uz nerviem, un, proti – fenomenāli ātrā deduktīvā domāšana. Bieži šķita, ka viņa ir aizdomājusies līdz mīklainā atgadījuma vai nozieguma cēloņiem un vainīgajiem, kāmēr es vēl sēžu un kasu aiz auss, domādams, kas tur varēja notikt. Radās tāds atsvešinātas, statista sajūtas, kuras traucēja baudīt šovu.
Ko lai saku tiem, kas apsver iespēju iegādāties vai nokačāt šo seriālu. Neskatoties uz ļoti atbilstoši radīto atmosfēru un, īstenībā, animi par pieaugušajiem, kas radīta pieaugušajiem (kaut gan vispār bez referencēm uz loli/gotiku neiztika – seriālā ne vienu reizi vien dalību ņēma divas francūzietes – JACES Francijas filiāles darbones, kuras bija ģērbušās kā gothic lolitas), seriāls tomēr priekš manis feiloja. Un feiloja tieši sižeta dēļ. Tamdēļ, ja vēl joprojām ir vēlme apskatīt šo brīnumu – do it at your own risk.

Saites tiem, kam ir interese:

Rio Koyama – Theme Principal (OP)
Rio Koyama – A Demain Sur La Lune (ED)
Rio Koyama – Rouge à lèvres

Seriāla openings Jūtūbē:
[youtube]Pr0QLkJ3SpY[/youtube]