Trokšņaina klase, dienas vidus. Meitenes un zēni sarunājas, sasaucas, skraida pa klasi, un visādi citādi rada troksni, skan smiekli, valda jautrība. Te atveras klases durvis un pa tām ienāk maza auguma sievietīte ar 14 gadīgas meitenes vaibstiem, acīmredzami nokavējusies skolniece… Tomēr nē, viņa nepievērš uzmanību tukšajiem soliem klasē, bet ieņem skolotājas vietu pie tāfeles. Tā ir Mika Suzuki, skolotāja, 27 gadus jauna, un trokšņojošā klase ir viņas audzināmie skolēni.

Seriāla nosaukums: Sensei No Ojikan (arī Doki Doki School Hours)
Studija: J.C.Staff
Gads, kurā seriāls sākts rādīt Japānā: 2004
Režisors: Jošiaki Ivasaki (“Love Hina”, “El Hazard”, “Bottle Fairy”)
Seriāla pamatā ir Tamami Momose manga “Doki Doki School Hours”
Sēriju skaits: 13

Jāsāk ar to, ka šim seriālam nav nekāda sižeta, ir tikai dažādas dīvainas, smieklīgas un jautras ainiņas no skolas dzīves – kādas klases dzīves, kuras audzinātāja augumā ir īsāka par lielāko daļu skolnieku, kurai patīk saldumi, un labi paēst, un kurai vēl joprojām nav vīra. Pārējie anime sastopamie varoņi arī nav vienkārši skolnieki – šeit varam sastapt topošo mangaku, kā arī vispār otaku (mūsu nozīmē, protams, ne japāņu) Vatabe, kārtīgo klases vecāko Šizuku, meiteņu drēbēs pārģērbties mīlošo ar narcisismu slimojošo Seki, sportistu Sutetake, un citus. Kopumā ļoti raibs uzskatu un vērtību sajaukums.
Droši vien ka zinošākie jau būs pamanījuši, ka kopumā anime ievirze ļoti atgādina “Azumanga Daioh”. Tas ir tiesa, atgādina. Atgādina un atpaliek gandrīz visās jomās, tomēr ne tik ļoti lai būtu galīgi nekam nederīga. Pirmkārt, šī anime seriāla veidotāji ir izvēlējušies skolotāju par vienu no galvenajiem varoņiem, kas ir visai oriģināla pieeja un rada daudz jautru un interesantu brīžu. Otrkārt, šajā klasē, atšķirībā no Azumangas, mācās arī zēni, kas arī piešķir anime papildus asumu. Te uzreiz jāpiebilst, ka seriāls iztiek bez fanservisa (tas ir, sieviešu apakšveļas plivināšanās, divdomīgiem jokiem un citām ar erotiku un seksu saistītam lietām).
Animācija seriālam diemžēl ir viduvēja, veidotāji ir taupījuši kur vien spējuši, un kustīga mute sastingušā sejā šajā seriālā ir pierasta aina. Varbūt, ka tas ir tādēļ, ka nekāds straujais ‘action’ tur arī nenotiek, un galvenais uzsvars tiek likts uz komiskām situācijām. Ak, jā, seriālā ļoti, ĻOTI bieži tiek parādīti kanji/hiragana – dažādi trokšņi, emocijas un citas lietas tirinās gaisā, vai peld vai kā citādi pievērš uzmanību. Tas man, kā valodu nepārzinošam skatītājam mazliet traucēja, taču kopumā bija diezgan interesanti.
Seriāla muzikālais pavadījums man ne pārāk patika, taču seriālam bija ļoti atbilstošs, un par skaņu/balsīm es esmu sajūsmā.
Kopējais vērtējums – varbūt, noskatoties Azumanga Daioh, nekas vairs neliksies labs, un tomēr, dodiet arī šai animei iespēju. Ja vilsieties, būs ar ko salīdzināt.

Papildus resursi:
Oshieteageru – can/goo (Sensei no Ojikan OP)
Furare Kibun de Rock’n’Roll – DROPS (Sensei no Ojikan ED)