Neatlaidīgi tiecoties uz mērķi, agrāk vai vēlāk tas, protams, tiek sasniegts. Bet vai pareizi ir apgalvot, ka mērķis attaisno līdzekļus? Vai ir vērts ziedot visu mīļo un dārgo, lai, piemēram, atriebtu tēva nāvi?

Nosaukums Afro Samurai
Gads, kad rādīta Japānā 2007
Sēriju skaits 5
Žanrs Mecha, zobencīņas, spriedze

Animes galvenais varonis bērnībā piedzīvo pamatīgas šausmas. Viņa acu priekšā tiek nogalināts pats dārgākais, mīļākais cilvēks, pasaules labākais samurajs – viņa tēvs. Tā nu mazais ar tēva galvu mugursomā un viņam pienākošos titulu (numur 2) apliecinošo galvas apsēju kabatā, dodas meklēt slepkavu, lai atriebtu pāridarījumu. Taču ceļojumu drīz vien pārtrauc nelabvēlīgi noskaņotu samuraju banda, kas iekārojusi mazajam piederošo apsēju.
Kādēļ šis numur 2 apsējs tik iekārojams? Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Ja tu esi pasaules labākais samurajs, tev pieder numur 1 galvas apsējs, vari dzīvot mierā, jo nevienam nav tiesību tev uzbrukt, izņemot to personu, kas valkā numur 2 apsēju. Katrs grib kļūt par tā nēsātāju līdz ar tiesībām uzbrukt pasaules labākajam, tātad, ja tev pieder numur 2, tava dzīvība ir nepārtrauktās briesmās, ikviens samurajs ir tavs ienaidnieks.
Un ko gan tu vari pasākt bērns būdams? Neko! Mazo afrosamuraju, smagi iekaustītu, atrod bērni, kas kopā dzīvo un skolotāja vadībā apgūst zobencīņas mākslu. Viņš laipni tiek uzņemts šajā kopienā, tā kļūst par puisēna ģimeni. Bet ne uz brīdi netiek aizmirsts pašreizējais dzīves vadmotīvs – jāatriebj tēva nāve, jākļūst par pasaules labāko samuraju tēva piemiņas vārdā. Protams, vispirms jāatgūst apsējs.
Ceļš uz mērķi ir ārkārtīgi smags un vistiešākajā vārda nozīmē asinīm slacīts.

Kā var noprast, galvenais varonis ir melnādainais samurajs, kurš dzīvo un elpo tikai viena vienīga iemesla dēļ. Atriebība. Anime parāda, kā šis cilvēks ziedo visu citu, lai sasniegtu kopš bērnības galvā ieņemto. Bet varbūt atriebības kāre tikai padara viņu aklu un nejūtīgu? Samurajs vairs nespēj novērtēt citu labestību, jo vienkārši to neredz. Iespējams, varonim tas pat nebija svarīgi, nebija vajadzīgi. Bet vai tādu vispār var nosaukt par dzīvi? No tēliem pieminēšanas vērts ir vēl kāds gaišmatains puisis, kas nepārtraukti lēkā samurajam apkārt un pagalam daudz (kaitinoši daudz) runā. Kādēļ viņš ir šajā stāstā? Tā arī līdz galam nesparatu. Varbūt, lai uzturētu afro pie veselā saprāta, lai viņš savā asiņainajā ceļā nebūtu viens. Bet varbūt viņš patiesībā ir galvenā varoņa iekšējā, saprāta balss? Visi pārējie pārsvarā parādās tikai uz pāris minūtēm. Viņi ir dažādu rangu cīnītāji – gan cilvēki, gan robotveidīgas būtnes. Visi kā viens kāro nogalināt stāsta galveno varoni, bet var jau nojaust, kādi ir panākumi.

Animācija ir skarba. Nav pierasto skaisto, mīlīgo seju, izņemot mazo meitenīti no bērnības atmiņām. Bet stāsts pats par sevi ir skarbs, nekādas mīlestības vai cieņas, tikai viena otrai sekojoša slepkavība, nāve un iznīcība. Pamatkrāsas ir brūngani sarkanās un melnbaltās. Slaktiņu skatos – un tādu ir daudz – asinis plūst milzu straumēm. Un tā gore.. uh.. tie dažādie lidojošie ķermeņu gabali.. Šai sadaļai pievērsta liela uzmanība, redzamais attēlots tik dūšu šķebinoši, cik nepieciešams. Noteikti vajadzīgs vecuma ierobežojums, no kāda atļauts šīs šausmas redzēt. Pa retam parādās arī kāds skaists dabas atainojums, bet, kā jau minēju, ne par labo, skaisto šeit ir runa. Lielākā daļa animes ir ļoti tumša, piešķirot papildus nomāktības devu.

Skaņu celiņa pamatā izmantots reps un hiphops (RZA un Wu-Tang Clan). No vienas puses tas ir ļoti savādi, jo samurajs un hiphops? Bet no otras puses, melnādains galvenais varonis. Jūtams amerikānisma piesitiens, bet tomēr domāju, ka izvēlētā mūzika piedod vajadzīgo noskaņu, paspilgtina visa notiekošā skarbumu. Atmiņā paliekošākie skaņu efekti ir ķermeņa daļu atdalīšana. Tas notiek nepārtraukti, pieaugošā intensitātē. Par animes ieguvumu uzskatu arī Samuela L. Džeksona balsi melnādainajam galvenajam varonim. Dziļa, dobja, pat drūma balss. Kā pats varonis un viss viņa stāsts. Pieminētā “apkārt lēkātāja” balsi aizmirst nevar, jo tā dzirdama ik brīdi. Pilnīgs pretstats.

Asinis, šausmas, neapremdinātas dusmas.. Anime ir smaga. Vienā ziņā uzskatu, ka samurajs bija zaudējis prātu, ka visa šī vēlme atriebties viņu padarīja par necilvēku, neļaujot dzīvot pašam savu dzīvi. Bet kas gan būtu viņa paša dzīve, kļūstot par bāreni tik agrā vecumā? Grūti jau novērtēt, kā būtu pareizi rīkoties.
Bērnībā man ļoti patika K.Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”, no kuras vienmēr atmiņā paliks viens teikums – kādēļ vairot pasaulē ļaunumu, kādēļ atdarīt ļaunu ar ļaunu? Tieši šī iemesla dēļ man nepatika, ka atriebība tiek izvirzīta par dzīves mērķi. Uzskatu, ka tas tomēr ir muļķīgi. Bet neviens jau nekad nav atņēmis kādu no maniem mīļākajiem cilvēkiem. Tādēļ šādas iespējamās dusmas un naids nav līdz galam izprotams.
Noskatīties var, pat vajag. Bet patikšanu nevienam negarantēju.

[youtube]0JdzlRY48w8[/youtube]

2009. gadā tiek solīts turpinājums. Nu ko. Gaidām!