Diez kā tas būtu, ja ik dienu tevī ieliktu pa gabaliņam no kāda cita cilvēka atmiņām. Vai tādējādi tu pamazām kļūtu par šo personu? Un diez kā tas ir ik rītu pamosties un aizmirst ļoti nozīmīgas lietas par sevi un cilvēkiem tev apkārt? Kurš no abiem variantiem būtu labāks?

Gads, kad radīta Japānā 2005
Tips TV speciālizlaidums
Žanrs Androīdi, Mecha, SciFi, Traģēdija

Šī 40 minūšu garā anime ir stāsts par Hotori – meiteni, kuras katrai jaunai dienai vajadzētu būt prieka, piedzīvojumu pilnai, jo tāda parasti ir bērnība. Bet ne šajā gadījumā. HOtori ir neglābjami slima, un šī slimība izpaužas kā atmiņas zaudēšana. Ik rītu mostoties viņa ir aizmirsusi kādu būtisku faktu pati par savu dzīvi.
Vai šādā situācijā ir iespējams nodibināt draudzību? Izrādās, ka ir. Kādu dienu viņas palātā nejauši ienāk Suzu – zēns aptuveni tādā pašā vecumā. Es teicu zēns? Nē, viņš nav parasts, jo nemaz nav cilvēks. Suzu ir robots, kurā ik dienas tiek ieliktas miruša zēna atmiņas, tādējādi pamazām darot viņu līdzīgu aizgājējam.
Vai nu līdzīgā vecuma dēļ vai kādas citas savādas apstākļu sakritības dēļ abi apsola būt draugi uz mūžu, būt vienmēr kopā (šī ideja animes beigās tiek ļoti interesanti apspēlēta).

Abi galvenie varoņi ir attēloti radikāli pretēji. Hotori ik dienas zaudē daļu no savas personības, bet Suzu tikai to iegūst. Neskatoties uz meitenes vecumu un to, ka tiek zaudēta atmiņa, viņa ir stipra. Kas man liek tā domāt? Tikai patiesi stiprs cilvēks varētu palūgt savam draugam izdarīt ko tādu, kā viņa. Vai tas nozīmē, ka Suzu ir vājš? Nepavisam ar ne. Pieķeršanās Hotori un būšana ar viņu kopā no dienas dienā – tieši tas viņu pamazām dara līdzīgu cilvēciskai būtnei, tieši tas viņā rada spēju just, izrādīt emocijas. Un es tomēr neticu, ka kāds cits puisēna vietā pieņemtu pretējo lēmumu draudzības ārkārtīgi nozīmīgajā brīdī, ja vien šim kādam citam ir sirds krūtīs, kuras Suzu pat nebija. Bet kopumā vērtējot, anime ir pārāk īsa, lai spilgti atainotu katru tēlu, dziļi apskatītu viņu attiecību attīstību.

Animēts, manuprāt, bērnišķīgi. Lielas galvas, sejas ar milzīgām acīm. Bet fons parasti skaists. Izmantotas ļoti siltas krāsas. Skatīties patīkami, tikai savādi, ka tēli izskatās pēc lellēm. Nav ne mazākās realitātes piedevas, kas šim kopumā traģiskajam stāstam būtu derējusi.

Izmantotā fona mūzika, skaņu celiņš mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Neuzskatu to par labāko animes daļu, lai gan nezinu, vai kas cits derētu labāk par izvēlēto klavierspēli.

Kopumā vērtējot, neuzskatu šo animi par ko īpašu. To var noskatīties (ne vairāk kā vienu reizi) un aizmirst. Ļoti patika pats nobeigums un ideja, kā abi varoņi palika draugi uz mūžu. Laikam jau 40 minūtēs nav īsti iespējams skatītāju aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Vismaz šeit tas neizdevās. Un vērtējums anidb.net mani no tiesas pārsteidza. Es teiktu par daudz. Tikai nedaudz virs viduvējā dotu es.