Saitamas prefektūra, Japāna, mūsu dienas, visnotaļ reāla vide, reāla, eksistējoša skola. Vien skolēni nav reāli eksistējoši, bet uzzīmēti, čibiski. Starp tiem uzmanību sev pievērš sīka skolniecīte ar ziliem matiem; nepaklausīga matu šķipsna galvvidū par spīti gravitācijas spēkam šūpojas savrup. Viņa kaut ko stāsta divām lillāmatēm un kādai jaukai dāmai brillēs. Viņas nemaz nenojauš, ka līdz pamatiem ir satricinājušas pavisam reālu Japānas otaku prātus.
(Lasīt tālāk…)

Šķiet nekas bērniem nevar būt smagāks par vecāku zaudējumu. Bet nereti gadās tā, ka kāds no brāļiem/māsiem ir pārāk mazs, lai pilnībā saprastu, kas īsti ir noticis. Un kā gan lai pasaka 5 gadus vecam puisēnam, ka viņš nekad vairs neredzēs ne savu māti, ne tēvu? Kā gan lai viņam paskaidro iemeslus?
(Lasīt tālāk…)

Diez kā tas būtu, ja ik dienu tevī ieliktu pa gabaliņam no kāda cita cilvēka atmiņām. Vai tādējādi tu pamazām kļūtu par šo personu? Un diez kā tas ir ik rītu pamosties un aizmirst ļoti nozīmīgas lietas par sevi un cilvēkiem tev apkārt? Kurš no abiem variantiem būtu labāks?

(Lasīt tālāk…)